Kas gan to vairs var atcerēties, kad viena tauta kā noteiktu ļaužu kopums nolēma palūkoties, kas notiek aiz kalniem vai jūrām un vai tur dzīvojošajiem iezemiešiem nevar ko pārdot vai vismaz iemācīt.
Kas gan to vairs var atcerēties, kad viena tauta kā noteiktu ļaužu kopums nolēma palūkoties, kas notiek aiz kalniem vai jūrām un vai tur dzīvojošajiem iezemiešiem nevar ko pārdot vai vismaz iemācīt. Tādus tehniskās globalizācijas iedīgļus var sastapt jau eiropiešu iekarotkārajos ceļojumos visgarām Āfrikas rietumu krastam 15. gadsimtā, Indijas ceļa meklējumos un, protams, Amerikas «apgūšanā». Šodien globalizāciju (līdzīgi kā toreiz) galvenokārt varētu attiecināt uz komunikāciju, informācijas līdzekļu un finansu tirgus jomu. Pārfrazējot izteicienu par vairākuma tirāniju, 21. gadsimtā varēs runāt par tirgus un komunikāciju tirāniju.
Franču antropologs Konstantīns fon Barloevens redz nepieciešamību skatīt politiskās un ekonomiskās problēmas caur kultūrantropoloģisko dimensiju. Antropoloģiskā perspektīva aptver sabiedrību, politiku un ekonomiku ar jēdzienu «kultūra», veidojot saikni starp cilvēka bioloģisko satvaru un sabiedrības materiālo un idejisko kopumu.
Līdzās tehniskai globalizācijai, ko vieni uztver kā draudus, bet citi savukārt kā peļņas avotu, pastāv pasaules politiskā sašķeltība, kas bieži noved pie etniski reliģioziem kariem un fundamentālisma asnu nostiprināšanās pasaules reliģijās. Lielo valstu iekšienē mutuļo mazo etnisko grupu centieni pēc valstiskas neatkarības, pēc tiesībām uz pašnoteikšanos. Blakus milzīgiem finansu un masu informācijas līdzekļu koncerniem, kas pārsniedz noteiktu valstu robežas, lielākā daļa no divdesmitā gadsimta beigu konfliktiem norisinās valstu iekšienē – no Alžīras līdz Dienvidslāvijai, no Ruandas līdz Austrumtimorai. Finansu tirgi visu planētu pārklājuši ar virtuālu tīklu, kas nevienai valstij neļauj izolēties no pārējās pasaules daļas. Globalizācija gan neskar ekonomisko nevienlīdzību starp iedzīvotāju ienākumiem planētas Ziemeļos un Dienvidos, kad 20 procentu pasaules iedzīvotāju savā starpā sadala 80 procentu no pasaules ienākumiem.
Pasaules politika mūsdienās koncentrējusies uz attiecību veidošanu ar Citu, mēģinot sastatīt blakus savus un svešos priekšstatus, bet identitāte šo pūliņu rezultātā nereti pilnībā pazūd. 21. gadsimta priekšvakarā miljardiem cilvēku kultūras identitāti apjauš nevis kā kaut ko stabilu šajā multipolārajā pasaulē, bet gan kā pretrunīgu un mainīgu. Šobrīd globalizācija veicina nevis kultūru vienošanos, bet tehnisku novienādošanos.
Rodas priekšnosacījumi, lai runātu par to, ka šodienas kultūra nav vairs kādas noteiktas vietas kultūra, bet gan laika kultūra. Vienlaikus veidojas bīstama situācija, kad identitāte kļūst par pretstatu Citam, līdz ar to fundamentāliskās tendences izpaužas kā kulturālo atšķirību politizēšanas ekstremāla forma.
Barloevens uzskata, ka kultūra daudz mazākā mērā ir cilvēka darbības produkts, uzsverot, ka cilvēks ir savas kultūras produkts. Šā iemesla dēļ dažādām starptautiskām investīciju organizācijām un fondiem būtu vēlams iepazīties ar dažādo kultūru pasaules atlantu, lai precīzāk noteiktu iespējamo riska faktoru, jo kultūras var būt orientētas uz pagātni vai arī uz nākotni, no kā lielā mērā atkarīgs riska procents vai arī peļņas iespējas. Īpaši svarīgas, pēc zinātnieka domām, ir savstarpējās attiecības starp tehnoloģiju, kultūru un reliģiju. Pastāv liela atšķirība, vai tehnika Indijā tiek uztverta saistībā ar kultu, ar karmas un reinkarnācijas ideju un iespaidu, ko tā atstāj uz darba organizāciju. Katrai tautsaimniecībai ir savs «kultūras kapitāls», jo ekonomiskā un attīstības politika ir kas vairāk nekā vienkārša tehnikas pielāgošana atsevišķam reģionam.
Tādējādi nekritiska attīstības kritēriju pārņemšana un pielāgošana tā saucamajās attīstības zemēs bieži vien noved pie neveiksmēm. Kā izšķirošos faktorus Barloevens min: reliģiskās struktūras; dieva apjēgsmi, mītus, senču kultu no Madagaskaras līdz pat Nigērijai; cilvēka attieksmi pret dabu, pārdabisko un nāvi; nostāju pret apkārtējo vidi, attiecības ar laiku, zemi, privātīpašumu, autoritātes atzīšanu, tieksmi pēc peļņas, labklājības un veiksmes, jaunā un nezināmā atzīšanu, nākotnes izpratni, atrisinājuma meklējumus un spējas veidot eliti.
Ņemot vērā visus šos faktorus, būtu jāatrisina jautājums par to, ciktāl tie konkrētas valsts attīstībā ir veicinoši vai bremzējoši, jo attīstība ir iespējama tikai kultūras atjaunošanās procesa ietvaros. Pēc zinātnieka domām, pasaules ekonomikas internacionālisms tikai tādā gadījumā būs nolemts veiksmei, ja rēķināsies ar pasaules kultūru pluralitāti.
