Līvbērzes pagasta notikumiem bagātā pagātne ierakstījusi nozīmīgu lappusi Latvijas kultūrvēsturē.
Līvbērzes pagasta notikumiem bagātā pagātne ierakstījusi nozīmīgu lappusi Latvijas kultūrvēsturē. Līdzās Zaļeniekiem, Sesavai, Platonei, Vircavai arī šo pagastu var uzskatīt par Zemgales gaišo stūrīti. Vieni no pirmajiem Zemgalē līvbērznieki 1869. gadā dibināja latviešu dziedāšanas biedrību «Dziesmu kronis», bet 1871. gadā biedrības dalībnieki rādīja A.Alunāna lugu «Pašu audzināts». Līvbērznieki ar dziesmām pieskandināja Zemgales novada un visas Latvijas dziesmu svētkus.
Baronu laiki Līvbērzē
Pagastā atrodas 18 kultūras pieminekļu, kas ir vēstures liecinieki. Sv.Jāzepa Līvbērzes Romas katoļu draudzes baznīca ir viena no nedaudzajiem koka dievnamiem Latvijā. Līvbērzes pagastā ir divas dzelzceļa stacijas – Līvbērze un Brakšķi –, kas abas ir kultūras pieminekļi.
Pagastā dzimušas un dzīvojušas daudzas izcilas personības: valodnieks un ārsts Juris Bārs, ārsts Eduards Johans Hibšmanis, folklorists, etnogrāfs un literāts Kārlis Pētersons (Auziņu Kārlis), Pirmās Latvijas Republikas tieslietu ministrs, advokāts Vilis Holcmanis, Jelgavas Kurlmēmo skolas dibinātājs Paulis Bendrups, Rīgas Kurlmēmo skolas pārzinis un Latvijas Nedzirdīgo biedrības priekšnieks Paulis Kunstmanis, pirmās Latvijas Republikas tirdzniecības un rūpniecības ministrs Kārlis Bušs, ģenerālis Jānis Balodis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Roberts Radziņš, Paulis Šturms un Arnolds Tirzītis, kā arī literātes Mirdza Bendrupe un Indra Gubiņa.
Kā radās Līvbērzes muižas un pusmuižas?
Livonijas ordeņa mestrs Volters fon Pletenbergs 1507. gadā Andreasam Līvenam izlēņoja zemes pie Bērzes upes Dobeles komturijā. 1521. gadā A.Līvenam tika atjaunotas lēņa tiesības un privilēģijas uz to Bērzes novada daļu, kas vēlāk ieguva nosaukumu Līvenu Bērze jeb Līvbērze. Līvenu muižas nosaukums pirmo reizi vēstures avotos minēts vidzemnieka Georga Švengalna kartē, kas izveidota 1634. gadā. 18. gadsimta oficiālajos dokumentos, Līvenu dzimtas pārstāvju privātajā sarakstē un kartēs vēl tika lietots nosaukums Līvenu Bērzes muiža, Līvenu muiža vai pat Bērzes muiža. Tikai kopš Kurzemes guberņas izveides 1795. gadā ļaudis sāka lietot nosaukumu Līvbērze jeb Līvbērzes muiža, bet vēlāk – Līvbērzes pagasts.
Līvenu dzimtai piederošajā īpašumā bija divas muižas – Līvbērzes un Auces muiža. Taču katrai no tām bija vēl pusmuižas jeb lopu muižas. Līvbērzes muižai bijusi Būdiņmuiža, Viļuma muiža, Ozolmuiža un Jaunā muiža, bet Auces muižai – tikai divas pusmuižas: Upes muiža (vēlāk Baložu mājas) un Svētes muiža (vēlāk – Svētes Brakšķi). Līvbērzes un Auces muiža līdz 1882. gadam bija Līvenu dzimtas īpašums, bet vēlāk tās piederēja Firksu dzimtai līdz pat pirmās Latvijas Republikas brīvvalsts gadiem.
Līvbērzes muižas apbūve un parka iekārtojums
Pirmā Līvbērzes muižas pils celta vēl pirms 1634. gada. 18. gadsimtā veco dzīvojamo un saimniecības ēku vietā tika uzceltas jaunas. Ceļš caur Līvenu stādīto ozolu aleju veda uz baroka ietekmē celto un iekārtoto muižas pili. Tā bija vienstāva «U» veida koka ēka ar jumta izbūvi un dakstiņu jumta segumu. Ceļinieks Līvbērzes muižā varēja nokļūt, izejot cauri īpatnēji veidotai caurbrauktuvei, kuru rotāja tornītis. Tajā atradās pulkstenis ar diviem zvaniem, kurus atlēja ražīgais meistars E.F.Fehters. Tautā muižas caurbrauktuvi sauca par Līves muižas pulksteņa vārtiem.
18. gadsimtā paplašinājās un izveidojās Līvbērzes muižas centra apbūve. Līdzās diviem kalpu ērberģiem (kalpu dzīvojamās mājas) ap 1756. gadu tika uzceltas muižas klētis. Muižas apbūvē ietilpa brūzis, ledus pagrabs, zirgu stallis, trīs liellopu kūtis, cūku kūts, rija, trīs šķūņi, vāgūzis un smēde. 1900. gadā pārbūvētajā brūzī tika ierīkota vistu kūts.
18. gadsimtā sāka veidot arī Līvbērzes muižas parku. Tajā auga vairākas retas koku sugas. Arhitektūru papildināja centrālā lauce un divi mākslīgi veidoti dīķīši. Katrā bija izveidota mākslīgā sala. Šis parku arhitektūras paņēmiens plaši izmantots arī Vircavas muižas parkā. Dīķi ar saliņām atradās tieši pret Līvenu pils centrālajiem logiem, paverot muižniekam skaistu skatu uz parku. Aiz mazajiem dekoratīvajiem dīķīšiem bija izveidoti trīs lielāki dīķi, kuros audzēja un zvejoja zivis. Līvbērzes muižas parku rotāja pasaulslavenā vācu tēlnieka J.G.Šadova ap 1806. gadu darinātā dekoratīvā dārza vāze (urna). Tā bija veltīta Marijai Elizabetei Līvenai, taču Līvbērzes muižas parka izsmalcināti veidotā urna nebūt nebija vienīgais J.G.Šadova darinātais tēlniecības darbs, kas savulaik atradies Līvenu īpašumos. Līves muižas parkā pie Daugavas atradās vēl viens tēlnieka darbs, kas bija veltīts Fridriha Līvena piemiņai. Taču Līvbērzes muižas parka marmorā kaltā dekoratīvā vāze bija greznāka un rotāta ar smalki izstrādātiem ciļņiem.
Laika gaitā maz kas palicis pāri no Līvbērzes muižas apbūves un parka. 1905. gada vasarā demonstranti ielauzās muižas telpās un sadedzināja Līvenu dzimtas portretus. Par laimi, ēkas netika nodedzinātas, kā tas bija citviet Latvijā. Taču nesaudzīgi bija Brīvības kara, kā arī Pirmā un Otrā pasaules kara gadi, kad muižas pils apkārtnē notika sīvas kaujas. Nopostīts tika muižas apbūves komplekss. Mūsdienās palikušās atsevišķās ēkas liecināja par kādreizējo muižas apbūvi. Grūti apjaust kultūrvidi, kāda kādreiz šeit pastāvējusi baronu laikos. Pēc vietējo iedzīvotāju stāstītā, zināms, ka caurbrauktuves vārtus ar tanku sagāzis kāds padomju armijas karavīrs.
Līvenu dzimtas mauzolejs – greznība, nepieciešamība
18. gadsimta 70. gados Latvijā parādījās jauns, savdabīgs celtņu tips – muižnieku dzimtas kapličas. Tām bija raksturīgas mākslinieciski un arhitektoniski izkoptas formas, kas iemiesoja sava laikmeta jaunākos stila elementus. Līveni neatpalika no sava laika gara, un 1787. gadā celts Līvenu dzimtas mauzolejs, kas atradās pie Upes muižas. Tā bija gan sava veida greznība, gan arī nepieciešamība. Līdz tam dzimtas pārstāvju mirstīgās atliekas tika apbedītas zem Līvbērzes Romas katoļu draudzes baznīcas grīdas, bet dievnams šim nolūkam bija kļuvusi par mazu. Līvenu dzimtas kapličas arhitekts bija S.Jensens, kas no 1766. līdz 1795. gadam strādāja Kurzemes un Zemgales hercoga dienestā, bet no 1795. līdz 1804. gadam pildīja Kurzemes guberņas arhitekta pienākumus. Līvenu dzimtas mauzolejs Līvbērzē savulaik bijusi visgreznākā agrīnā klasicisma stilā celtā dzimtas kapliča Latvijā. Līvenu mauzolejs tika nopostīts Otrā pasaules kara gados. 40. gadu beigās tā vietā, novācot drupas, tika ierīkoti kritušo padomju karavīru brāļu kapi.
Sv.Jāzepa Līvbērzes Romas katoļu baznīca
16. gadsimta pirmajā pusē Līvbērzes muižā bijusi maza luterāņu baznīca, bet, sākot ar 1602. gadu, zināmi luterāņu draudzes mācītāju uzvārdi. 1684. gadā draudzes locekļi ieguva baznīcas ēku. Heinrihs Līvens par saviem līdzekļiem pavēlēja uzcelt nelielu koka baznīcu, un pats arī kļuva par pirmo draudzes patronu jeb aizbildni. 1726. gada oktobrī Līvbērzē tika nodibināta katoļu draudze, bet 1729. gada 19. oktobrī dievnams tika nodots katoļu draudzes rīcībā. 18. gadsimta pirmajā pusē baznīca ieguva jaunu altāri, kanceli, biktssolu, kas saglabājies līdz mūsdienām. Interesants ir baznīcas tabernākula tipa altāris, kas mūsdienās tiek uzskatīts par vienīgo šāda veida mākslas pieminekli Latvijā. 1800. gada 22. augustā Livonijas – Piltenes pēdējais katoļu bīskaps J.Korvin – Kosakovskis iesvētīja baznīcu Sv.Jāzepam par godu. Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrastais 1843. gada zīmējums liecina, ka līdz 20. gadsimta sākumam baznīca vizuāli tikai nedaudz atšķīrās no tā, kādu mēs to varam aplūkot šodien. Tajā baznīcas ēka apšūta ar horizontāli, nevis vertikāli kārtotiem dēļiem, kas pastiprinātu celtnes vizuālo «tiekšanos uz augšu». Līvbērzes prāvests Ā.Soboļevskis 20. gadsimta sākumā ap baznīcu bija iestādījis lielu dārzu, kurā auga 90 ābeļu, 90 bumbieru, 100 Lietuvas un septiņi Spānijas ķirši. 1928. gadā bijuši vairs tikai 85 augļukoki. Laika gaitā, gan karu, gan sala dēļ dārzs gājis zudībā.
Krogi. Teiksmas
un nostāsti. saprātīgie vīri
Līvberzes muižas ārsta G.J.Blosfelda zīmētā karte liecina, ka 1820. gadā pagasta teritorijā bijuši septiņi krogi: Gala krogs, Sarkankrogs, Maiku, Jurģu, Lejas krogs, Lielais jeb baznīckrogs un Ķērpju krogs. Senais Ķērpju krogs atradies ceļa malā starp Igumu un Launadziņu mājām. Taču Zanderu kroga nosaukums kartē vairs netiek minēts. Ap 1850. gadu jau uzcelts Ozolkrogs. Parasti tajos pārdeva degvīnu, ķimeli, pomeranci, parasto alu jeb vājalu, stipro bairīti jeb dubultalu. Līdzās alkoholam un alum krogos tirgoja arī tabaku, siļķes, sāli, pastalas. Laikraksta «Baltijas Zemkopis» 1878. gada 27. numurā Palejas Jānis rakstījis, ka tikai neliela daļa saimnieku iegriezās Līvbērzes krogos, jo bijuši krietni un saprātīgi vīri. 1892. gadā izdotajā A.Krēgera adresu grāmatā minēts, ka baronam P.Firksam piederēja seši krogi Līvbērzes pagastā: baznīckrogs, Lejas krogs, Gārsenes un vēl trīs krogi, kuru nosaukumi netiek minēti. Par barona krogiem atbildīgi bijuši M.Krūmiņš un A.Šteinerts. 19. gadsimta beigās tika atvērti vairāki privātkrogi: Garozkrogs, Tišlerkrogs, Klāšķinu, Laumas un Sesku krogs. Lielākais no visiem bija baznīckrogs. Tas saukts arī par Lielo, Līves vai Līvbērzes krogu, 20. gadsimta 20. gados tas ieguva Vainagu māju nosaukumu.
Par katru Līvbērzes krogu saglabājusies kāda teika vai nostāsts. Līvbērznieks K.Simanovskis zina stāstīt, ka Sesku krogs šo nosaukumu ieguvis tādēļ, ka tajā dzīvojuši seski. Kultūrvēsturnieks Straubergs raksta, ka Garozkrogā bijis kurls krodzinieks. Reiz krogā iegājis kāds vīrs un prasījis groku, bet krodzinieks pārklausījies un atnesis garozu. Tā nu krogs arī dabūjis Garozkroga vārdu. Vēl pirms desmit piecpadsmit gadiem bijušais baznīckrogs bija slavens ar kādu pikantu durvju rokturi. Diemžēl tas vairs neatrodas savā vēsturiskajā vietā, bet aizgājis «neceļos».
Ko stāstījuši Līvbērzes pagasta teicēji
Pirmās atmodas gados visos Latvijas novados aktīvi tika pierakstītas tautasdziesmas, teikas, pasakas, parunas, ticējumi, sakāmvārdi, mīklas. Folkloristikas pamatlicēja Friča Brīvzemnieka rosināts, latviešu folkloras vākšanā iesaistījās Kārlis Pētersons (1855 – 1917). Viņš bija dzimis Auziņu mājās, tādēļ, izvēloties literāro pseidonīmu, folklorists, literāts, etnogrāfs K.Pētersons pārtapa par Auziņu Kārli vai Līvbērzieti. Pēc Jelgavas Pētera ģimnāzijas absolvēšanas kādu laiku K.Pētersons strādāja par skolotāju dzimtajā Līvbērzes pagastā un aktīvi piedalījās Kurzemes skolotāju konferencēs. 1870. gadā Līvbērzes pagastā viņš pierakstījis tautasdziesmas no Kristapa un Jura Upmaņiem, Jāņa Kopmaņa, Luda Šēnfelda, Kārļa Valtera, Jāņa Pētersona. Šis unikālais rokraksts joprojām glabājas Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Latviešu folkloras krātuvē. Krājumā «Latvju Dainas» iekļautas 76 Līvbērzes pagastā savāktās tautasdziesmas. K.Pētersons savā radošajā mūžā savācis vairākus desmitus tūkstošus tautasdziesmu, ieražu, ticējumu. Līvbērzes pagastā latviešu folkloru viņš pierakstījis arī no simtgadīgās Līzes Sermules Brēķu mājās 1897. gadā. Folklorists konstatējis, ka līvbērznieki vārda «krekls» vietā lietojuši «kreklis» vai «krenklis». Pēc folklorista K.Strauberga ziņām, pagastu iedzīvotāji viens otram devuši dažādas palamas jeb iesaukas. Tā, piemēram, mežmuižniekus saukuši par mežiniekiem jeb čūsku dūrējiem:
«Mežinieki čūskas dūra
Ar tām koka dakšiņām.»
Par čūsku dūrējiem saukti arī garoznieki. Taču vircavniekiem veltīts ne visai glaimojošs pantiņš:
«Vircavnieki vircu strēba
Ar tām koka karotēm.»
Līvbērznieki jeb līvenieki paši saukti par zilzeķēm vai arī, kā teikts divrindē:
«Līvenieki zilvēderi
Visiem zili vēderiņi.»
Folkloras vākšana turpinājās arī pirmās Latvijas Republikas gados. 1931. gadā skolotājs un literāts Jānis Greste ar saviem skolniekiem Līvbērzes pagastā pierakstījuši mīklas, ticējumus, teicienus, parunas. Astoņdesmitgadīgā teicēja Karlīna Ercberga zinājusi vairākus ticējumus. Daži no tiem gan mūsdienās jau aizmirsti, piemēram:
«Mazie gurķīši jāsēj ap 15. maiju, tad būs laba raža; Ījaba dienā sīpolus jāstāda, tad augs lieli; Maize jācep Jurģos, tad saimniekam būs brangi zirgi; Cāļi jāliek perēt svētdien, kad cilvēki nāk no baznīcas, tad visi cāļi izšķilsies.»
Latviešu folkloras krātuvē atrastie materiāli liecina, ka līvbērzniekiem bijuši ticējumi arī par šķaudīšanu:
«Ja šķauda pirmdien, būs dāvana.
Ja šķauda otrdien, būs nepatikšanas.
Ja šķauda trešdien, tiksi mīlēts.
Ja šķauda ceturtdien, kāds iepriecinās.
Ja šķauda piektdien, tiksi slavēts.
Ja šķauda sestdien, visas cerības vējā.
Ja šķauda svētdien, būs viesi.»
78 gadus vecā Anna Šteinerte teikusi ticējumus, kurus gan J.Greste nodēvējis par māņiem. Spriediet paši!
«Kad sāp galva, jāēd pankūkas, vai arī – pie sāpošas galvas jāpieliek virza ar sakarsētu ķieģeli, tad galva vairs nesāpēs. Ja izkrīt mati, tad galva katru vakaru jāmazgā aukstā ūdenī.»
No teicējas A.Šteinertes pierakstīti teicieni:
«Dūšīga kā skroderis; Neviens nekož pats sev rokā; Kad ūdens nāk mutē, tad jāmācās peldēt.»
Latviešu folkloras krātuvē glabājas pieraksti, kuros kādreizējie Līvbērzes pamatskolas skolnieki pierakstīja mīklas, parunas, ticējumus no vecākajiem pagasta iedzīvotājiem. Jelgavas Valsts Skolotāju institūta audzēkņi šā gadsimta 30. gados pierakstījuši interesantas mīklas:
«Gailis kaktā, zarna laktā (pulkstenis).
Ķipis zemē, osa laukā (zārks ar krustu).
Tupu, tupu, rāpu, rāpu, kā nāk vakars, tā lec kopā (logu slēģi).»
Launadziņu māju iemītnieki uzskatījuši, ja nevar atminēt mīklu, tad zobos jāliek salmiņi. Savukārt Pluņķu mājās pierakstītas šādas mīklas:
«Žvīks, žvāks, brauc pa ceļu, iebrauc dzelzs kambarī (zirņus ber grāpī); Melns zirgs, sarkans gājējs, zaļa kanča rokā (lāva, cilvēks, slota).»
