Guntars un Līga Čuknas ir no Saldus. Viņi iepazinušies vienkārši uz ielas, apprecējušies un tagad kopā ar gadu un septiņus mēnešus veco dēlēnu Matīsu dzīvo Jelgavā, Lauksaimniecības universitātes 1. dienesta viesnīcā.
Guntars un Līga Čuknas ir no Saldus. Viņi iepazinušies vienkārši uz ielas, apprecējušies un tagad kopā ar gadu un septiņus mēnešus veco dēlēnu Matīsu dzīvo Jelgavā, Lauksaimniecības universitātes 1. dienesta viesnīcā.
Cik sen jūs esat pazīstami?
Guntars: – Gadus piecus noteikti.
Līga: – Pēc mēneša mums būs divu gadu laulību jubileja. Bet pazīstami laikam tiešām esam piecus gadus.
Kā jūs iepazināties?
G: – pavisam nejauši. Es vēl mācījos Ogrē un biju atbraucis mājās pie vecākiem. Kopā ar draugu pastaigājāmies un uz ielas ar Līgu iepazināmies.
Vai tad parasti tā mēdzat – uz ielas iepazīties?
L: – Mēs ar draudzeni bijām tās lielās pazīšanās meklētājas, pašas klāt piegājām.
Kas tad piesaistīja jūsu uzmanību?
G: – Līga bija atraisīta un tāda «fiksa» meitene.
L: – Man ir grūti pateikt, Guntars vienkārši iepatikās un viss. Laikam jutu, ka viņš ir īstais.
Kur jūs esat vairāk – Jelgavā vai Saldū?
G: – Pēdējā gada laikā Jelgavā.
L: – Parasti divas nedēļas padzīvojam Jelgavā, brīvdienās aizbraucam uz mājām.
Svētku laikā gan dzīvojam Saldū.
Vai nav grūti būt starp vairākām dzīvesvietām?
G: – Nav jau tik traki. Vismaz pārmaiņas ir garantētas regulāri.
L: – Tad, kad es ar Matīsu dzīvoju mājās un Guntars – Jelgavā, tad tiešām nebija nekā jauka. Viņš vienā vietā, es – otrā. Grūti tā. Tikai sestdienās un svētdienās varējām satikties, pēc tam atkal – katrs uz savu pusi.
Kā jūs izlēmāt dzīvot kopmītnē?
G: – Jau pirmajā gadā tāda doma bija, bet nevarējām dabūt savu istabiņu. Nākamajā gadā mums to piedāvāja un uzreiz arī piekritām. Mums ļoti gribējās dzīvot kopā, galu galā es gribēju redzēt savu puiku, kamēr vēl maziņš, piedalīties viņa audzināšanā.
Kur Matīsam labāk patīk?
L: – Liekas, ka viņam visur ir labi.
G: – Vienalga viņam nav …
L: – Šejienes mīnuss ir šaurība. Saldū divstāvu mājā viņam ir pietiekami vietas, kur izskraidīties. Tur pieradušam, Matīsam arī te gribas pa gaiteņiem paskraidīt.
Vai draugi Matīsam kopmītnē ir?
G: – To viņam tiešām netrūkst, visi labprāt ar Matīsu aprunājas un paspēlējas.
Kā ar nākotnes plāniem?
G: – Ir mums tādi. Pirmkārt, jāpabeidz studijas Meža fakultātē, pēc tam darbs jāatrod, un tad jau arī sava dzīvesvieta mums būs.
Vai mēdzat kopā par nākotni pasapņot?
L: – Es esmu tā lielā sapņotāja, Guntars ir reālāks.
G: – Līgai arī ir nopietni plāni, viņa grib rudenī laist Matīsu bērnudārzā un pati stāties augstskolā – neklātienē studēt mājturību un meklēt darbu.
Uzskata, ka sievietes uzdevums ir sēdēt mājās, gatavot ēst un audzināt bērnus pēc vīriešu sarakstītām grāmatām. Ko teiksiet?
G: – Tā jau arī līdz šim ir iznācis.
L: – Patiesībā tieši tie darbi man arī patīk. Es labprāt gan taisu ēst, gan par Matīsiņu rūpējos. Tas man nemaz nav apgrūtinoši.
Kas būs, kad tu sāksi mācīties? Vai Guntaram pašam vajadzēs taisīt ēst?
L: – Iespējams, ka viņam tas nedraud: es studēšu neklātienē, laiks ēst gatavošanai atliks.
G: – Nav jau tik traki ar mani. Pēc pamatskolas, kad sāku mācīties Ogrē, bija pašam jātiek galā ar visiem pienākumiem, arī ēst jātaisa.
Vai Guntars arī kādreiz gatavo ģimenei?
L: – Jā, viņš māk izcept ļoti garšīgus kartupeļus. Tie man noteikti neiznāk tik labi, tāpēc kartupeļu cepšana ir Guntara pārziņā.
Matīss arī palīdz ?
L: – Jā, piemēram, klāj galdu – saliek šķīvīšus un dakšiņas.
Vai jūs strīdaties par dēla audzināšanu?
L: – Dažreiz iznāk. Es viņu mēdzu par daudz lutināt. Tad Guntars cenšas mani pārliecināt, ka tā nav pareizi, un baras. Matīss sāk raudāt, man paliek žēl.
Kam pieder gala vārds?
G: – Uzvar kompromiss.
L: – Cenšamies atrast pareizo risinājumu.
Kopmītnē parasti netrūkst jautrības. Vai kāds no jums ģimenes dēļ nejūtas zaudētājs?
L: – Ja ir kāda jubileja vai pasēdēšana ar draugiem, mēs ejam visi.
G: – Es jau Ogrē esmu kopmītnes dzīvi pietiekami izbaudījis un nemaz tik ļoti vairs pēc tās nealkstu. Ja nu kaut kur jāiet, Matīsu noliekam gulēt un varam izklaidēties.
Vai jūs esat sabiedriski cilvēki?
L: – Domāju, jā. Nav nekādu problēmu iepazīties ar cilvēkiem, labprāt arī uzturamies sabiedrībā.
Kā Matīss jūtas sabiedrībā?
L: – Reizēm viņš no svešiem cilvēkiem kautrējas, bet būtībā Matīss nav kautrīgs.
Vai dēliņam ir jau pamanāmas kādas jūsu rakstura īpašības?
L: – Mana spītība.
G: – Matīss ir diezgan neatlaidīgs.
Ko Matīsam patīk darīt?
L: – Parastās rotaļlietas viņu ne īpaši interesē, vairāk viņam patīk, piemēram, gaļas āmuriņš un citi saimniecības priekšmeti.
G: – Ar rotaļlietām Matīss sāka spēlēties tikai nesen, viņam sāk patikt, piemēram, mantiņas no «Kinder surprise» šokolādēm.
Vai pašlaik Latvijā izaudzināt bērnu ir grūti?
G: – Ja ir daudzmaz normāls darbs, nav nemaz tik grūti.
L: – Pirms Matīss bija piedzimis, likās, ka mums tik daudz ko vēl vajag, ka būs grūti. Tā nemaz nav, viss ir atkarīgs no vēlēšanās.
Tagad populārāk ir bērniņu atļauties mazliet lielākā vecumā…
G: – Nezinu, manuprāt, arī tā kā mums nav slikti. Matīss paaugsies, mēs paši vēl jauni. Puika būs liels, tad arī sāksies īstais laiks karjerai.
L: – Mēs nenožēlojam, ka Matīsiņš tik agri piedzima – man bija 18, Guntaram 20 gadu.
G: – Domāju, ka mums būs vieglāk saprasties ar Matīsu, ja būsim viņam jauni vecāki.
Kā izdomājāt dēlam vārdu?
L: – Vārds ir Guntara izvēlēts. Dažādus vārdus uz lapiņas sarakstījām, lai izvēlētos. Man ļoti patika Roberts un Kristofers, taču beigās tomēr piekāpos Guntaram.
G: – Kad Matīss vēl nebija piedzimis, gandrīz vai viss mans kurss viņam vārdu domāja.
Vai jūs zinājāt, ka būs dēls?
G: – Nezinājām, bet Līga bija pilnībā pārliecināta, ka būs dēls.
Vai vecvecāki arī piedalās Matīsa audzināšanā?
G: – Cik nu vien var – palīdz.
L: – Tagad viņiem iznāk mazāk savu mazdēlu redzēt, jo vairāk uzturamies Jelgavā.
Vai Matīsam ir savi iemīļotie cilvēki?
L: – Guntara jaunākais brālis.
G: – Tad viņiem ir jādauzās. Matīss parasti brālim visur pakaļ staigā.
