Kur lai rauj mierpilnas domas par mākslu, ja diendienā tikai jāskrien?
Kur lai rauj mierpilnas domas par mākslu, ja diendienā tikai jāskrien? Būs jāsavelk gali, lai lāpītu ir cauro maku, ir miesai par patikšanu lindrakus, kas plikumus par kaunu visam pagastam piesedz tikai tā – ar Dievu uz pusēm. No saskaitāmo kārtības summa nemainās. Pārāk daudz domu ir par mieru, un gribas jau tā – bez mākslas, kas vispār daudz ko sarežģī. Īpaši, ja dažs savējo starp svešajiem iegādā un par viņu parūpējas arī ikdienā, nevis svētkos.
Kas lika līvbērzniekiem septiņdesmit pirmajā spēlēt Ā.Alunāna «Paša audzināto», kamēr citur tautiešiem pietika ar dzīves teātri un daudz vajadzēja arī žākstīties pa krogiem, kas grūtos laikos vienādiņ auguši kā sēnes pēc lietus? Un kas mūslaikos liek jelgavniekiem vienlaikus sisties pa dzīvi un mākslu, lai divus gadus pēc kārtas lauztu galvaspilsētas teātrmīļu sirdis? Tad nu arī paliekam pie teātra kā mākslas un dzīves kā dzīves. Ar kādiem «plezīriem» gara robus aizpildīt – tas nudien ir katra paša ziņā.
Tūlīt pēc amatierteātru skates, kurā Jelgavas Jaunā teātra izrāde «Lielkungs Puntila» tika atzīta par labāko, dažs prominents kritiķis bija gatavs to izvirzīt gada labākās izrādes nominācijai profesionāļu konkurencē. Nu jau zināms, ka Jelgavas teātris uzaicināts šopavasar spēlēt uz kādas no Rīgas profesionālo teātru skatuvēm.
Lai baudītu teātra mākslu, var, protams, braukt uz Rīgu. Taču laikam jau daudzi jelgavnieki, «Lielkunga Puntilas» panākumu iedvesmoti, gada labāko amatierizrādi labprātāk noskatītos tepat Jelgavā. Vēlreiz vai pirmoreiz – šoreiz tas nav būtiski. Aktieri izrādi labprāt spēlētu, mēģinājumos vēl pieslīpējot savu prasmi, bet… Režisors Agris Krūmiņš nevar piedalīties mēģinājumos, jo.., kam zināms, kam ne, labākā Latvijas amatierrežisora mēnešalga ir Ls 35. Tā skaitās Kultūras ministrijas noteiktā piemaksa pie algas, kas režisoram būtu jāmaksā no pašvaldības un kuru ne Agris Krūmiņš, ne skatē godalgotais scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis nesaņem.
Iedomāsimies – labam meistaram ir pulka ideju, bet steidzami nepieciešams kāds darbarīks, kura dažādu iemeslu dēļ viņam nav. Viņš iet pie cunftes vecākā un lūdz, vai nevar to aizlienēt.
– Nezinu, tad jau redzēs, – atbild vecākais. Laiks negaida, meistaram kreņķi aug augumā, viņš sadūšojas un iet otrreiz, sak, kā paliek ar to verķi? Atbilde: – Tā arī paliek.
