Jelgavas Mūzikas koledžas direktors Jānis Keičs intervijā Gatim Āķēnam.
Jelgavas Mūzikas koledžas direktors Jānis Keičs intervijā Gatim Āķēnam
Kā Jelgavas koledža iejutusies Latvijas mūzikas augstskolu saimē un tradīcijās?
– Atbilde jāmeklē vēstures anālēs. Jelgava taču bija Kurzemes hercogistes galvaspilsēta, un hercoga galma simfoniskajā orķestrī spēlēja franču mūziķi! Arī Pēterburgas kultūras sakari ar Parīzi veidojās caur Jelgavu. Mūsu pilsētā ir viesojies Rihards Vāgners, muzicējusi Klāra Vīka… Tāpat jāmin Rīgas tuvums. Kad pirmās brīvvalsts laikā veidojās tautas augstskolu tīkls, pirmā tautas konservatorija tika nodibināta Jelgavā. Tā bija mūzikas izglītības bāze. Pēc Otrā pasaules kara nāca jauns izglītības modelis – mūzikas vidusskolas. Arī Jelgavā 1945. gadā darbu sāka mūzikas vidusskola, kuras pirmais direktors vijolnieks Jūlijs Sproģis bija spilgta personība Latvijas mūzikas vēsturē.
Jelgavas kultūras likteni visās jomās nosaka galvaspilsētas tuvums, kam ir savas priekšrocības un trūkumi. Jelgavā trūkst koncertzāles. Koledžai ir koncertzāle ar labu akustiku, taču zālei mācību iestādē nekad nebūs koncertzāles auras. Jūs ejat uz filharmoniju, lai baudītu koncertu – tur ir citāda noskaņa. Savulaik sniedzām Fridriha Šūberta divsimtgadei veltītu koncertu Jelgavas pilī. Atnāca ap 400 klausītāju. Sapratu, ka jelgavniekiem ir nepieciešams klasiskās mūzikas žanrs.
Vai nevarētu koncertus rīkot kultūras nama telpās?
– Kultūras nama lielā zāle nav piemērota koncertiem. Tur būtu nepieciešama papildu apskaņošana, lai gan tik un tā skaņas kvalitāte būtu slikta. Turklāt šī zāle ir tik arhaiska, ka pats bieži nevaru nosēdēt krēslā uz slīpās grīdas. Šis nams raud pēc rekonstrukcijas. Jauka vieta nelielai kamermuzicēšanai ir muzejs. Brīnišķīga ir pils, bet tā atkal ir mācību iestāde ar saviem noteikumiem. Ja rīkojam koncertu ar biļetēm, tā prasa īres maksu, ko par iekasēto ieejas maksu nevaram nosegt.
Šķiet, ka projekts par koncertzāli ir utopisks…
– Par to jādomā kā nacionāla, tā reģionāla mēroga kultūras attīstības programmas ietvaros. Man iznāca piedalīties nacionālās programmas «Kultūra» tapšanā un jūtu, ka tai būs rezultāti. Ir jau pieņemta reģionālās attīstības koncepcija, paredzot izveidot Dobeles, Jelgavas un Bauskas rajona savienību. Tajā kā prioritāte izvirzīta Jelgavas profesionālā simfoniskā orķestra izveidošana. Es pat atļāvos pajokot: lūk, vienreiz priekšplānā ir nevis teātris, bet orķestris, taču tam ir nopietns pamats. No koncepcijas jāpāriet pie rīcības programmas, taču to izstrādi apgrūtina neskaidrības administratīvi teritoriālajā dalījumā, jo orķestra izveidošana jāparedz kā starpreģionāls projekts. Pašlaik Kultūrkapitāla fonda konkursā esam iesnieguši projektu par Ciešanu laika mūziku. Tie būtu koncerti Tukuma, Bauskas un Jelgavas rajonā. Koledža ir reģiona metodiskais centrs10 mūzikas skolām. Šādā ziņā reģionālajam principam ir tradīcijas.
Šobrīd virmo kaislības ap dažādiem izglītības reformu plāniem. Cik lielā mērā šīs peripetijas skar koledžas dzīvi?
– Tā kā par koledžas direktoru strādāju jau kopš 1980. gada, pietiekami daudz ir piedzīvots. Reformas sāk jau apnikt. Sāku strādāt mūzikas vidusskolā, kur profesionālās izglītības apmācība ilga četrus gadus. Tā absolventam deva gan izpildītāja, gan mūzikas skolotāja kvalifikāciju. 1991. gadā tika pieņemts tā sauktais Piebalga izglītības likums. Tajā pirmo reizi parādījās vārds koledža, kas gan tika piemērots nevis Rietumu, bet mūsu pašu izpratnei. Lai iegūtu paaugstināta līmeņa vidējo speciālo izglītību, jāmācās piecus gadus. Trīs gadus, lai iegūtu vidējo profesionālo izglītību, kas dod tiesības turpināt studijas akadēmiskā augstskolā vai arī divus gadus mācīties koledžā. Nesen pieņemtais profesionālās izglītības likums šādu līmeni izslēdz. Tagad esam ne visai patīkamā situācijā. Pirmais un otrais kurss mācās pēc jaunā tipa programmām, trešais, ceturtais un piektais – pēc iepriekšējā modeļa. Var izveidoties situācija, ka paliekam kā trīsgadīga mācību iestāde, taču trīs gadi speciālistam ir par maz. Kāpēc savā laikā bija jāpāriet uz piecu gadu apmācību? Četrgadīgās mūzikas vidusskolas tradīcija un uzdevums bija sagatavot skolotājus mūzikas skolām. Tagad pieņemtie Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka skolotāja grādu var piešķirt pēc četru gadu akadēmiskās izglītības. Piecu gadu apmācības sistēma ļāva kvalitatīvāk sagatavot mūzikas skolotājus.
Pēc Valsts kultūrizglītības centra apkopotās statistikas, vairāk nekā 50% no pašlaik Latvijas mūzikas skolās strādājošajiem ir ar vidējo pedagoga izglītību, un viņi tiek galā ar saviem pienākumiem. Tādēļ arī mēs no Latvijas Mūzikas mācību iestāžu vadītāju asociācijas puses izvirzām prasību nepalikt pie varianta, kad mūziķa profesijas apguvē netiek mācītas pedagoģiskās zinātnes. Latvijā koledžām ir jēga tikai tad, ja tajās var iegūt mūzikas skolotāja grādu.
Pēc gadiem desmit pamazām sāksim slēgt mazās skoliņas, izjaucot 120 mūzikas skolu sistēmu. Turklāt tā pastāv ne jau tikai uz profesionālisma principiem. Šajā sakarā varam runāt par masu koru kustību, par pūtēju orķestru kustību…
Kā vidējās muzikālās izglītības modelis tiek veidots attīstītajās Rietumu valstīs?
– Rietumu modelis mums gluži nebūtu jāņem par paraugu. Drīzāk jau paši rietumnieki skatās uz mūsu pusi. Viņiem pamatā ir kultūras skolu tīkls, un tur mazāk tiek izvirzīti profesionālie kritēriji. Galvenokārt tās ir masu skolas. Piemēram, nelielā pilsētiņā pie Gēteborgas ar 7000 iedzīvotājiem mūzikas skolā mācās 2500 bērnu – trešdaļa pilsētas! Mūzikas instrumentus gan spēlē tikai 140, pārējie apgūst mūzikas vēsturi. Tā tiek veidots mūzikas pazinēju loks, kas, protams, ir nepieciešams.
Acīmredzot aktualizēsies jautājums par profesionālo ievirzi…
– Arī tas valsts mērogā nav atrisināts jautājums. Nav izstrādātas mācību maksas proporcijas. Jau iepriekšējā valdība deklarēja un pašreizējā valdība ir saglabājusi postulātu, ka līdz 2001. gadam jāizstrādā pamatizglītības likums, kurā būtu ietverti optimālie risinājumi. Šobrīd valsts finansē mūzikas koledžas, bet mūzikas skolās līdzekļi tiek atvēlēti tikai skolotāju algām. Bērnam ir vajadzīgs specifisks instruments un kaut vai savs sols, viņam ir jāaizbrauc uz konkursu, jāpērk mācību literatūra… Tas rada finasējuma trūkumu.
Mūzikas skolu finansēšanā būtu vēlama arī Jelgavas Domes līdzdalība, jo tā nav pašvaldības pakļautībā, kaut arī tajā mācās jelgavnieki. Dīvaina situācija.
