Tiktāl nu esam. Latvijas lepnums – fabrika «Laima» – būs spiesta daļai ražotnes vietu meklēt Krievijā.
Tiktāl nu esam. Latvijas lepnums – fabrika «Laima» – būs spiesta daļai ražotnes vietu meklēt Krievijā. Bet vai tas nav arī Latvijas zemniecības beigu sākums?
Cukurfabrika pieder akcionāriem biešu audzētājiem. Viņi izaudzē bietes, aizved uz savu fabriku pārstrādei. Bet nesaprotu, kādēļ no viņiem par izejvielu pieprasa maksāt PVN? Izaudzētā un zemnieka laukā novāktā sakne taču vēl nav nekāda patēriņa prece! Daļa saražotā cukura nonāk citam pārstrādātājam – saldumu ražotājam. Vai par to būtu jāuzrēķina PVN? To taču maksā patērētājs, nevis ražotājs! Man liekas, ka šajā vietā sākas pārstrādātāja radītā situācija, kad cukuru netirgo viņš pats, bet starpnieks. Un mūsu cukurs saldumu ražotājam «Laima» vairs nav izdevīgs, jo maksā vismaz divreiz dārgāk nekā ievestais.
1999. gadā saldumu ražotāji nopirka 2950 tonnu mūsu cukura par 305 latiem tonnā, kad patiesībā mums viņiem vajadzēja to pārdot par 258,50 latiem. Turklāt arī šī cena varētu būt mazāka. Diemžēl mūsu valde cukura cenu samazināšanai nedara neko citu, kā vien rēķina, par cik samazināt biešu iepirkuma cenu zemniekiem, lai gan tieši cukura pašizmaksas samazināšana ir solis pretim labākai nākotnei.
Jau piecus gadus runājam par lopbarības ceha izveidošanu pie cukurfabrikas. Tagad esam sagatavojuši arī aprēķinus. Nu sakiet, lūdzu, vai zemniekam nebūtu izdevīgi ceham piegādāt graudus par 70 latiem tonnā un pēc tam pirkt tajā saražoto lopbarību par 24 latiem tonnā?
Protams, lai pie tā tiktu, no Zemkopības ministrijas vajadzētu saņemt garantijas bezprocentu aizdevumam uz diviem gadiem. Naudu mēs tad izmantotu lopbarības ražotnei, apkures katla pārveidei un dažādu kurināmo, biešu pieņemšanas laukuma rekonstrukcijai, arī modernas lopkautuves izveidei, kam telpas būtu rodamas aizsāktajā un celtnieku atstātajā ādu rūpnīcas ēkā Cenu pagastā. Ja mēs to visu darīsim ātri, tad varēsim saglābt gan lauksaimniecību, gan «Laimu», un tās pulkstenis Rīgā joprojām varēs būt vieta, kur satikties.
Domāju, ka nekavējoties ir jāsasauc akcionāru ārkārtas sapulce, tajā jāapspriež visas iespējas, kā mēs varētu Cukurfabriku nostiprināt. Galu galā zemniekiem taču jāzina, ko un cik pavasarī varēs sēt. Un kur izaugušo likt.
Karps Lavrenovs, Jelgavas Cukurfabrikas pārkārtošanas iniciatīvas grupas vadītājs
