Pērn novembra vidū notikušo referendumu par grozījumiem pensiju likumā daudzi jau ir paspējuši aizmirst.
Pērn novembra vidū notikušo referendumu par grozījumiem pensiju likumā daudzi jau ir paspējuši aizmirst. To var saprast – sācies jauns gads, pagājuši vairāk nekā divi mēneši, Latvijas politikāņi vienmēr izcēlušies ar īsu atmiņu. Novembrī gan tika plaši runāts par daudzām tēmām, arī par iespējamo Tautas partijas līdera Andra Šķēles valdības krišanu – gadījumā, ja referendumā nebūs izteikts vēlētāju atbalsts valdības iecerēm. Jau toreiz bija pilnīgi skaidrs, ka minētais pasākums nav nekas vairāk kā politiskā kapitāla veidošana un reitingu paaugstināšana atsevišķām partijām.
Vēlētāji savlaicīgi uztvēra šo procesu, un sociāldemokrātu iecere izgāzās, viņi neguva «uzvaru» šajā referendumā. Vēl pirms tam bija skaidrs, ka nekāda pensionāru «uzvara» nav iespējama. Vienīgais, ko pensionāri varēja «izcīnīt» –, sociālā budžeta sašķobīšanos un neizbēgamu pensiju samazinājumu. Un lēmums par to būtu jāpieņem pašiem sociāldemokrātiem, ja viņi pretēja iznākuma rezultātā atrastos pie varas.
Vēl referendums nebija noticis, bet jau izskanēja viedoklis, ka tā organizēšana valstij izmaksās nedaudz mazāk par vienu miljonu latu. Tā nav maza summa, taču referenduma norise tika iniciēta pilnīgi likumīgā kārtībā, un tāda ir demokrātijas cena. Jāatzīmē, ka Latvijas Republikas Satversme šajā ziņā ir ļoti liberāla, un referenduma izprovocēšana ir samērā viegla. Tas tikai liecina par to, ka Latvija demokrātijas ziņā daudz neatpaliek no Rietumu demokrātiskajām valstīm, lai arī mums nav divsimtgadīgā pieredzē balstītas demokrātiskas valsts tradīciju, kādas ir, piemēram, Amerikas Savienotajām Valstīm.
Ja jau referendums ir bijis likumīgs, tad arī nepilnā miljona iztērēšana ir likumīga. Diemžēl pēdējie valdības aprēķini parāda, ka tā tomēr nav pilnīga aina. Ir vēl arī aisberga neredzamā daļa, un tā ir nesalīdzināmi lielāka par redzamo.
Viens no veidiem, kā visas pasaules valdības stabilizē savu budžetu gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, ir valdības obligāciju emisija jeb izlaišana. Obligācijas var emitēt uz septiņām dienām, uz trim mēnešiem vai arī uz vairākiem gadiem. Jo vairāk uzņēmēji un bankas uzticas kādas valsts valdībai un ekonomikas situācijai valstī, jo lielāka interese tiem rodas par valsts vērtspapīriem. Tātad – zemākas ir arī starpbanku kredītu procentu likmes, un valdībai ir jāmaksā mazāki procenti par saviem aizņēmumiem. Līdz ar to vairāk naudas atliek valsts budžetā. Tās ir ābeces patiesības. Visiem vērtspapīru tirgus dalībniekiem vai vienkārši interesentiem ir labi zināms, cik jutīgs ir vērtspapīru tirgus uz dažādiem paziņojumiem par valdības krīzēm, iespējamo atkāpšanos vai ietekmīgu politiķu paziņojumiem par nacionālās valūtas stabilitāti.
Zemākās starpbanku kredītu procentu likmes valdības vērtspapīriem pagājušajā gadā bija augusta vidū. Tas bija laiks, kad stabilizējās 1998. gada augusta Krievijas krīzes ietekme uz Latvijas tautsaimniecību. Valdības vērtspapīru procentu likmēm bija visas iespējas kristies vēl visu pērnā gada nogali, un tad varbūt budžeta deficīts būtu bijis mazāks.
Bet referenduma iniciatoru vēlmes bija citas. Saeimas opozīcijas pārstāvji skaļi izbļaustījās par iespējamo Andra Šķēles valdības gāšanu un «uzmetās» par pensionāru aizstāvjiem Tika sarīkots referendums, kas radīja nevajadzīgu spriedzi valdībai. Tā ir viena epizode.
Otra epizode ir t.s. pedofīlijas skandāls, kurā it kā esot iesaistīti valdības locekļi. Pagaidām sabiedrība nav iepazīstināta ar pierādījumiem, ir dzirdēti tikai apvainojumi. Nenoliedzami, šiem paziņojumiem bija negatīva ietekme uz Šķēles valdības reitingu un imidžu gan Latvijā, gan arī aiz robežām.
Trešā epizode saistās ar Ventspils mēra Aivara Lemberga nepamatotajiem paziņojumiem par iespējamo lata devalvāciju un ieteikumu pašvaldībām budžeta uzkrājumus veidot ASV dolāros. Ventspils mērs izvelējās banālāko un vienkāršāko veidu, kā radīt papildus grūtības premjeram, un – nevar noliegt – tas bija efektīvs.
Uz šiem trim «vaļiem» tika balstīts mēģinājums gāzt Andra Šķēles valdību un diskreditēt Latvijas valsti. Izskatās, ka tā nav parasta sakritība telpā un laikā. Nosauksim to par organizētu sadarbību, kura par laimi nevainagojās panākumiem. Šajā vietā der uzdot Iļjiča mūžīgo didaktisko jautājumu: kā interesēs tas notiek?
Un nu par aisberga neredzamo daļu. Tā kā valdības vērtspapīriem aizvadītā gada septembrī strauji pieauga starpbanku kredītu procentu likme, Latvijas nodokļu maksātājiem, pēc Ministru kabineta aptuveniem aprēķiniem, nācās šķirties no 20 miljoniem latu. Par to samaksājām mēs visi. Par to samaksāja uzņēmēji, kuru kredītlīgumos ar bankām parasti tiek paredzēts, ka, mainoties kredītlikmēm vērtspapīru tirgū, banka vienpersoniski ir tiesīga paaugstināt kredītu procentu likmi. Valdības obligāciju kredītu likmes paaugstinājās par četriem procentiem gadā, taču tik pat daudz paaugstinājās arī procenti uzņēmēju kredītiem. Par to viņi var teikt paldies referenduma, pedofīlijas skandāla iniciatoriem un lata stabilitātes apšaubītājiem. Tas viss maksā naudu, un, kā redzams, ne mazu. Protams, rodas jautājums, kas ir svarīgāks – Ministru kabineta locekļu morālā stāja vai valsts budžets. Protams, ka pirmais, taču ar labu morālo stāju pensionārus un mazturīgos nepabarosi. Ja arī pedofīlijas skandāla iniciatoriem bija informācija par skandālā iesaistītajām valdības personām, tad to vajadzēja rūpīgi izvērtēt un pārbaudīt, publiskojot šo informāciju tikai pēc tam. Diemžēl tagad jau pārāk skaidri izkristalizējušies skandāla politiskie motīvi, kas pilnībā «pārklāj» īsto problēmu – nepilngadīgu personu seksuālu izmantošanu.
Pašlaik procentu likmes valdības vērtspapīriem ir viszemākajā stāvoklī, kādā tās jebkad ir bijušas, un, domājams, tas nav bijis viegls valdības nopelns. Vēl vairāk – valdība pirmo reizi ir emitējusi trīsgadu obligācijas, kuras ir pārdotas ar likmi, kas ir mazāka par 10 procentiem gadā. Tas nenoliedzami parāda, ka Šķēles valdība bauda vietējo un ārvalstu uzņēmēju un banku uzticību, jo trīs gadi – tas nav īss laikposms.
No visa iepriekš minētā izriet viens secinājums – visiem amatpersonu izteikumiem un paziņojumiem jābūt ļoti izsvērtiem, balstītiem tikai uz pārbaudītiem faktiem, jo parastiem, «nevainīgiem» izteikumiem var būt nesamērīgi dārgas sekas. Tāpat nevajadzētu arī pārāk ambiciozu politiķu izteikumus uztvert tik nopietni, ja tie nebalstās uz reāliem faktiem. Vismaz Latvijas iekšienē amatpersonu pļāpas jāklausās daudz rezervētāk un mierīgāk. Attiecībā uz ārvalstu finansistiem to, protams, nevar vēlēties – viņu ausis ir ļoti dzirdīgas un reakcija – ļoti strauja. Tāpēc «oratoriem» nākotnē vajadzētu padomāt arī par to, ka viņu paziņojumi var nodarīt zaudējumus, kuri nedaudz pārsniedz viņu ikmēneša ienākumus.
