Artūru māte pametusi Rēzeknes dzemdību namā. Vēlāk viņš pārvests uz Rīgas bērnunamu.
Artūru māte pametusi Rēzeknes dzemdību namā. Vēlāk viņš pārvests uz Rīgas bērnunamu. 1994. gadā nokļuvis Jelgavas bērnunamā. Pēc gada saņēmis vienistabas dzīvokli un par domes piešķirto pabalstu iegādājies virtuves priekšmetus, traukus, mēbeles, mīksto inventāru, lustras.
Aigara vecāki ir alkoholiķi, kam atņemtas vecāku tiesības. Aigars mājās nemēdz uzturēties. Dažkārt viņš dzīvo pie māsas Rīgā.
Marija trīs gadu vecumā nodota bērnunamā, jo mātei un tēvam atņemtas vecāku tiesības. Abi vecāki ir alkoholiķi, māte klaiņo, tēvs 1995. gadā nosalis. Patversmē nonācis arī jaunākais brālītis, bet vecākais brālis ir alkoholiķis. Tēvam otrajā ģimenē ir vēl trīs bērni, ar kuriem Marijai nav nekādu attiecību.
Andra vecāki ir alkoholiķi un, dodoties savās klaiņotāju gaitās, zēnu atstājuši vienu ieslēgtu dzīvoklī uz vairākām dienām. Desmit gadu vecumā viņš aizvests uz Rēzeknes rajona Tiskādes internātskolu. Vecāki ne reizes deviņos mācību gados nav viņu apciemojuši.
Šādi ieraksti lasāmi divdesmitgadīgo jauniešu lietās domes sociālās aprūpes dienestā. Tālāk seko ziņas par to, kādus pabalstus jaunietis saņēmis, par mācībām – nokārtotiem un nenokārtotiem eksāmeniem, par slimībām un daudzām citām lietām, kuras vecāki ar bērniem pārrunā ģimenē. Par šo bērnu dzīvi atbildīgi un ieinteresēti jūtas vienīgi sociālās aprūpes dienesta darbinieki.
Bērnunamu jauniešiem jāmāca dzīvot
Vilma Ksilandere, sociālās aprūpes dienesta patronāžas māsa ar ārsta diplomu pastāstīja, ka 1996. gada 1. martā ar domes lēmumu tika noteikts, ka par bāreņiem, kas atstāj bērnunamu un sāk savu dzīvi, rūpēsies patronāžas māsa. Viņas pienākumos ir palīdzēt noformēt dzīvokļa piešķiršanu, ja jaunietis ieradies no cita rajona bērnunama, to iekārtot un kontrolēt dzīvokļa apsaimniekošanas gaitu. Sākot patstāvīgu dzīvi, jaunietim piešķir 300 latu pabalstu. Par to viņam jāiekārto dzīvoklis un jāiegādājas saimniecībā vajadzīgās lietas. Tie, kas mācās, saņem stipendiju vismaz 7 latus 50 santīmu un domes pabalstu – 12 latu. Tiem, kas mācības beiguši, par sevi jārūpējas pašiem. Darbu atrast pašreizējos apstākļos ir ļoti grūti, un daudzi jaunieši nespēj to regulāri meklēt.
«Patronāžas māsai ir jābūt mammas vietā un jāmēģina iemācīt šiem jauniešiem patstāvīgi dzīvot,» teica Vilma Ksilandere. «Martā manā aprūpē un uzraudzībā tika nodots 12 jauniešu, tagad manā uzmanības lokā ir seši, jo dažs klaiņo, cits ir cietumā, kāds ir savu dzīvi nokārtojis un viņam kontrole nav vajadzīga. Par dažu labu jaunieti, iespējams, man būs jārūpējas visu mūžu, jo pats viņš par savu dzīvi nespēj atbildēt.»
Vilma Ksilandere par katru jaunieti raksta dienasgrāmatu, kurā ir ziņas par viņa veselības stāvokli un tikšanās reizēs pārrunāto. Tur ir ieraksti par veiksmēm un neveiksmēm, par to, kur strādā, kā veicas, ar kādiem cilvēkiem sazvanās un satiekas. Šiem jauniešiem ir nestabila garīgā veselība un ļoti sāpīga, pat traģiska dzīves pieredze. Viņi bieži vien netic nevienam un nekam, jo ir tik daudz sāpināti, ka nocietinājušies.
Te vajadzētu nākt talkā psihologam, lai palīdzētu viņiem iekļauties sabiedrībā. Šos jauniešus ir grūti piedabūt apmeklēt skolu un regulāri ierasties darbā. Ja viņiem neveicas skolā vai rodas domstarpības ar klasesbiedriem un darba devējiem, viņi necenšas šos sarežģījumus atrisināt, bet no šīs situācijas izvairās, meklējot atkal jaunu darbavietu. Viņus bieži piesaista dažādas sektas un noziedzīgi grupējumi. Būtu nepieciešama stingra valsts programma, pēc kuras strādāt, lai šie cilvēki varētu iekļauties dzīvē un būt laimīgi par spīti tam, ka šo iespēju viņiem ir laupījuši vecāki brīdī, kad bērnus pametuši vai atstājuši novārtā.
Bērnunamos augušajiem bērniem trūkst to saskarsmes un dzīves iemaņu, ko mājas bērni iemācās labāk vai sliktāk, vērojot vecākus. Bērnunamā viss tiek pasniegts gatavs, sākot no ēdiena līdz tīram apģērbam. Līdz ar to arī tālākā dzīvē viņiem šķiet, ka kādam tas ir jāsagādā, jo viņiem pienākas. Tomēr žēlošana te vismazāk var palīdzēt.
Bērnunama iemītnieku skaits joprojām palielinās
Jelgavas pilsētas bērnunama patversmes vadītāja Maija Neilande pastāstīja, ka bērnunamā pašlaik ir 110 bērnu, un tikai trim no viņiem nav tuvinieku. 36 bērnu vecākiem ir atņemtas vecāku tiesības, pārējie bērni patversmē atrodas pagaidām slikto sociālo apstākļu dēļ. No bērnunama nav adoptēts neviens bērns. Vienu meitenīti gribētu audzināt ģimene Dānijā, bet tāda atļauja netiek dota, jo mātei vecāku tiesības nav atņemtas, tikai apturētas, un viņa sešu mēnešu laikā savu bērnu tomēr apciemo. Divi bērni ir paņemti aizbildniecībā, un viens bērniņš dzīvos Īslīces bērnu ciematā. Patversmē bērnu skaitam ir tendence palielināties.
Maija Neilande teica, ka daudziem, pat pavisam maziem bērniem ir kāpināta interese par seksuāliem jautājumiem, jo daudzkārt vecāku intīmā dzīve notiek viņu acu priekšā, un viņi to pieņem par normu. Daudziem no viņiem ir garīgās attīstības traucējumi, grūtības ar izglītības iegūšanu un pēc tam ar darba atrašanu. Valstij būtu jādomā, kā šos cilvēkus iekārtot darbā, jo citādi viņi ātri vien nostāsies uz noziedzības ceļa.
Lai iemācītu aprūpēt pašiem sevi, puišu un meiteņu grupās ir veļasmašīna, un savas drēbes viņi mazgā paši. Katram bērnam ir savs plauktiņš, kur jāuztur kārtība. Grūtāk esot iemācīt puišiem vīriešu darbus, jo neesot jau vīriešu, kas to darītu. Katram skolēnam tiek dota skolas nauda – divi lati. Meitenes naudu taupot vajadzīgāko lietu iegādei, zēni to iztērējot cigaretēm.
Bērni savus vecākus ļoti mīlot, bērnunamā ātri vien aizmirstot pārestības un ilgojoties atgriezties mājās. Jaunieši, kas jau kaut ko pelna, cenšas atbalstīt mammas ar naudu un pārtiku. Diemžēl bieži vien vecāki nodzer bērnu doto naudiņu, kas domāta zālēm un pārtikai. Bērni par to kaunas, nevienam par saviem vecākiem nesūdzas un cenšas viņiem palīdzēt, cik iespējams.
Vecāku tiesības tiek atņemtas jau otrajā paaudzē
Īrisa Turčinska, bāriņtiesas priekšsēdētāja, pastāstīja, ka šogad Jelgavas pilsētā ir atņemtas vecāku tiesības uz trim bērniem. Divi pirmās laulības bērni atrodas patversmē, un meitenīti no otrās laulības audzina tēvs. Tiesā izskatīšanai iesniegtas astoņas prasības par vecāku varas atņemšanu. Bieži ir tā, ka vienas ģimenes bērni viens otru nav redzējuši un pat nezina, ka viņiem ir brālis vai māsa, jo no ģimenes izņemti jau pavisam maziņi. Labākajā gadījumā viņi tiekas tikai bērnu patversmē.
Adoptēti esot divi pilngadīgi cilvēki, jo kopš 1993. gadā esot spēkā atjaunotā Civillikuma ģimenes tiesību daļa par pilngadīgu personu adoptēšanu. Divas ģimenes adoptējušas zīdaiņus. Aizbildniecībā ir ņemti 194 bērni, no tiem 33 ir bāreņi, kuru vecāki patiešām ir miruši.
Īrisa Turčinska saka:
«Mūsu uzskaitē ir ģimenes, kurām vecāku tiesības tiek atņemtas jau otrajā paaudzē. Grūti pateikt, ko šie cilvēki domā. Zinu ģimeni, kur ir trīs bērni, tēvam darba nav, bet sieviete gaida ceturto bērnu. Būtu taču jādomā, kā iztiks, nevar vienmēr cerēt uz palīdzību. Un kā gan šiem cilvēkiem palīdzēt, lai neveidotos mūžīgo patērētāju slānis? Varbūt, kad valsts būs bagātāka, būs vairāk dienestu, kas strādās ar viņiem.»
Šogad pilsētā piedzimuši 462 bērni, miruši 682 cilvēki, pagājušajā gadā piedzimuši 562, miris – 871 cilvēks. Valsts ekonomiskais stāvoklis neveicina dzimstību, jo daudzi vecāki nav pārliecināti, ka spēs izskolot un izaudzināt bērnus. Bezdarbs un bezcerība cilvēkus noved līdz alkoholismam. Tad zūd atbildība un paliek tikai instinkti – ēšana, dzeršana un vairošanās. Un pasaulē nāk slimi un nemīlēti bērni, no kuriem daudzi radīs tādus pašus pēcnācējus.
