Reiz kāda maza meitenīte ļoti steidzās mājup – viņa bija aizkavējusies mūzikas skolā.
Reiz kāda maza meitenīte ļoti steidzās mājup – viņa bija aizkavējusies mūzikas skolā. Mājas darbu bija daudz un viņa nolēma iet caur tuvējo parku, lai gan vecāki un draugi bija brīdinājuši, ka zaļajā alejā notiekot dažādas šausmas – tur bez vēsts pazūdot un tiekot nogalināti cilvēki.
«Ai, tās taču tikai muļķības, ko cilvēki izdomā, lai būtu par ko runāt!» Tā pie sevis klusītēm murmināja meitenīte un soļoja caur parku…
Siltā pavasara diena ātri kļuva vēsāka, vēsāka un vēsāka, sāka pūst auksts vējš, koki locījās un nelabi šņāca. Meitene nenobijās, viņa tikai gāja un, sevi mierinot, murmināja: «Tas viss notiek tikai pa jokam, te nav no kā baidīties…»
Parka vidū jau bija sniegputenis. Pēkšņi bērns pamanīja, ka koku zari pūlas viņu saķert, un mazā metās skriet. Zari liecās tuvāk un tuvāk, līdz meitene vairs nevarēja pakustēties. Tad no parka vidus atskanēja baisa balss: «Tu mūs izsmēji, tagad mēs tevi sodīsim!» Meitene raudāja, bet koki tikai runāja: «Mēs esam ļaunu cilvēku mirušie gari, tu arī kļūsi par kādu zariņu! Tu esi ļauna, tu nevienu neklausi, par visiem vienmēr smejies!» Meitenīte sāka kliegt, bet koki viņu žņaudza un žņaudza. Tad tālumā iespīdējās gaisma, kas kļuva arvien spožāka, līdz parādījās meitenes māmiņas seja. Mazā meitene domāja, ka ir jau mirusi, kļuvusi par garu un tagad apciemo savus vecākus.
Negaidot tēls ierunājās: «Meitiņ, celies! Tu esi aizgulējusies, tev jāiet uz skolu!» Meitenīte atvēra acis un redzēja, ka viscaur sapinusies palagā. Māmiņa meitu mudināja: «Nu, pasteidzies, ej šorīt caur parku, lai ātrāk!» Meitenīte nobālēja, atceroties ļauno sapni, un kopš tā laika kļuva labs bērns, kas vienmēr klausa savus vecākus.
