Jelgavas Ģ. Eliasa Vēstures un mākslas muzejs ir divu kungu kalps. Viens kungs – Kultūras ministrijai pakļautā Valsts muzeju pārvalde – muzejam nosaka profesionālās darbības kanonus.
Jelgavas Ģ. Eliasa Vēstures un mākslas muzejs ir divu kungu kalps. Viens kungs – Kultūras ministrijai pakļautā Valsts muzeju pārvalde – muzejam nosaka profesionālās darbības kanonus. Bet otrs – pašvaldība – dod naudu, lai šīs prasības varētu izpildīt. Par to, cik nesabalansētas ir vēlmes, prasības un iespējas, stāsta muzeja direktore Gita Grase.
– Pērn mēģinājām formulēt savu misiju – pilsētā, novadā un valstī. Par to strīdējāmies muzejnieku semināros, lai vienā teikumā pateiktu, kāpēc muzejs pastāv.
Muzejs ir tilts starp pagātni un nākotni. Mēs pētām un vācam pagātnes lietiskos pierādījumus un garīgās izpausmes, lai atdotu nākamajām paaudzēm. Tāda ir muzeja misija, kas mums nosaka ļoti daudz uzdevumu. Galvenais no tiem ir veidot muzeja krājumu.
Ne santīma
1999. gadā muzeja krājumā nonāca ap 1200 priekšmetu, no kuriem 95 procenti ir dāvinājums. Saprotams, par vērtīgu mantu dāvinātāji vēlas saņemt kaut nelielu atlīdzību. Jebkurā antikvariātā ir redzams, kas ko maksā. Kādēļ mūsu antikvariāti ir tik bagāti? Tādēļ, ka mūsu muzeji ir tik nabadzīgi. Jau piecus gadus muzejam eksponātu iepirkšanai nav atvēlēts neviens santīms. Tikai gadījuma pēc līdzekļi tiek piešķirti restaurācijai. Tādēļ no krājuma varam parādīt ļoti nedaudz, jo pārējais ir nerestaurētas mantas, kuras vienkārši nevar parādīt apmeklētājiem. Lielāko daļu eksponātu esam restaurējuši uz koleģiālas draudzības un vienošanās pamata.
Mūsu pilsēta visiem asociējas ar kādreizējo Jelgavu, ko varam iepazīt tikai muzejā. Diemžēl Jelgavas ekspozīcijas zāle ir gan morāli, gan fiziski novecojusi. Lai iekārtotu normālu ekspozīciju par Jelgavas vēsturi, vajadzīgi līdzekļi muzeja gada budžeta apjomā. Šeit rodas arī zinātniskā kolektīva neapmierinātība – mēs taču esam spējīgi šo darbu izdarīt.
Šogad aprit 225 gadi kopš Pētera akadēmijas – pirmās augstskolas Latvijas teritorijā – dibināšanas. Gribējām iekārtot šim notikumam veltītu ekspozīciju, bet muzejam nav atbilstošu vitrīnu, kur šos materiālus izvietot. Mēs nevaram paņemt «tumbočkas» un sasviest virsū kserokopijas. Esam pieraduši, ka, ieejot bankā, aptiekā, pat vienkāršā bistro, viss ir skaists uz glīts, bet, atvainojiet, muzeja kā kultūras iestādes tualetes ir sliktākas nekā alus bārā.
Ķīlnieka lomā
Domājot par nākamajām paaudzēm, muzejam ir jānodrošina, lai eksponāti pēc trīssimts gadiem būtu tādi paši kā šodien. Jārūpējas par eksponātu vispārējo drošību, ugunsdrošību, arī drošību pret ķirmjiem, mitrumu, temperatūras svārstībām… Beidzot muzejam ir vismaz viena digitālā gaisa mitruma mērīšanas ierīce. Ja varam izmērīt temperatūru, nevaram kontrolēt temperatūras svārstības. Ar šo ierīci katru dienu apskraidām visas muzeja telpas. Katrā normālā ārvalstu muzejā ir iekārtas gaisa mitruma regulēšanai. Muzejā gaiss ir par sausu, īpaši, kad darbojas centrālā apkure. Lai to mitrinātu, saliekam fotovanniņas ar ūdeni, klājam slapjas lupatas uz radiatoriem…
Decembrī muzeja ugunsdzēsības signalizācijas iekārtām beidzās garantijas termiņš. Vides valsts inspekcija pieļauj, ka tās izraisa radioaktīvu piesārņojumu. Jau trīs gadus es rakstu pašvaldībai vēstules par to, ka iekārtas ir jānomaina, un trīs gadus man atbild – nav naudas. Tagad licenci vairs nepagarina. Atkal iestādes vadītājs ir ķīlnieka lomā – nezinu, kam palikšu parādā, bet man ir jānodrošina jaunu signalizācijas iekārtu uzstādīšana. Tas izmaksātu 4000 latu – tieši tik, cik muzejam gada laikā atvēlēts kapitālajiem remontdarbiem.
Dīvainā stratēģija
Pavisam 85 procentus no muzeja krājuma veido novada kultūrvēsturiskās liecības. Mēs būtu priecīgi, ja pagasti piedalītos sava kultūrvēsturiskā krājuma apzināšanā. Šo jautājumu vajadzētu risināt rajona līmenī.
Es ļoti ceru, ka reģionālās reformas ietvaros Kultūras ministrija noteiks, kādas funkcijas tiks deleģētas reģionālajām pārvaldēm. Akreditācijas laikā par to no Valsts muzeju pārvaldes priekšsēdētāja Jāņa Garjāņa skaidru atbildi nesagaidīju. Acīmredzot par šo jautājumu vēl tiek diskutēts.
Būtu jādomā par reģionālo muzeju kultūrvēsturisko seju. Ne jau Rīgas vai Siguldas muzejos mēs varam kaut ko uzzināt par Zemgales vēsturi. Diemžēl Nacionālajā programmā «Kultūra» vairāk skarti tīri saimnieciski jautājumi, nevis stratēģiskie mērķi. Tomēr mēs, muzejnieki, panācām, ka valdības deklarācijā tiek ierakstīta vajadzība veidot muzeju kopkatalogu, kas ir ārkārtīgi sarežģīts process. Vispirms muzejniekiem jāvienojas par terminoloģiju. Piemēram, sagša, villaine, seģene – būtībā viens priekšmets, tikai kā nu kurā vietā to sauc. Arī pasaules muzeju praksē nav universālas programmas, ko varētu pārtulkot. Mēs pat aprēķinājām: lai šo informācijas krājumu tīri tehniski ievadītu kopkatalogā, 12 cilvēkiem būtu jāstrādā desmit gadu – astoņas stundas dienā.
Sponsori vai mecenāti?
Sponsori vadās pēc principa «dots pret dotu». Ko muzejs var dot? Bezmaksas biļeti? Vai muzejs pašlaik sabiedrībā ir prestiža iestāde? Ja kāds uzņēmējs dotu naudu muzeja fasādes remontam, es nezin cik lieliem burtiem atļautu viņa vārdu ierakstīt muzeja godaplāksnē! Taču visas Jelgavas bankas ir lielo banku filiāles, kurām Rīgā ir daudz prestižāki sponsorēšanas objekti. Nav arī sakārtota likumdošana, lai sponsori varētu ieguldīt naudu muzejā, par to saņemot nodokļu atvieglojumus.
Šobrīd muzejam savā darbībā arvien vairāk iznāk lietot šova elementus, kas, protams, nav slikti, bet vai to vajadzētu darīt muzejniekam ar 20 gadu zinātniskā darba pieredzi?
Štatu samazināšana
To var izdarīt tikai uz tehniskā personāla rēķina. Muzejam nav vajadzīgas divarpus sētnieku štata vietas. Kad atgādinu, ka pašvaldības pārziņā ir ne tikai muzeja teritorija, bet arī komunālais dienests, man atbild: tas izmaksā dārgāk. Nevajag uzturēt štatā septiņas apkopējas, ja varam darīt kā ārzemēs, kur ir licencēti telpu apkopēju dienesti. Nevajag arī uzraugus – nopērciet muzejam videokameras! Bet kamēr tā visa nav, zinātniskie darbinieki mazgā logus, jo apkopējai ir reglamentētas funkcijas (jākopj grīdas un viss pārējais 60 cm augstumā). Zinātniskajiem darbiniekiem tādu striktu noteikumu nav… Tomēr muzejam ir brīnišķīgs kolektīvs, un mēs izdarām to, kas neiederas nekādos atalgojuma rāmjos.
Fakti iz muzeja dzīves
Muzeja pamatkrājumā ir apmēram 75000 eksponātu.
Muzeja štatā ir 40 vietas, no kurām zinātniskajam personālam paredzētas 16. Brīvas ir piecas štata vietas.
Zinātniskā darbinieka alga: 96 lati (uz papīra).
Ieejas biļete maksā no 30 līdz 50 santīmiem. Vienu dienu nedēļā (trešdienās) jebkurš Latvijas pensionārs un skolēns muzeju var apmeklēt bez maksas.
1999. gadā muzeja pakalpojumus izmantojis 10 291 apmeklētājs (plānotais apmeklētāju skaits – ap 7000), no tiem 74 procenti muzeju apmeklējuši ar bezmaksas biļetēm.
Muzeja ieņēmumi par biļetēm 1999. gadā bija ap 1000 latu.
Vienas ekspozīcijas izmaksas (vidēji Latvijā) ir 130 latu uz ekspozīcijas kvadrātmetru.
Kā mākslinieka Pētera Postaža dāvinājums pilsētai pērn muzeja krājumos nonāca gleznas un gobelēni vairāk 100 000 latu vērtībā.
