Reiz dinozauri nespēja pielāgoties krasajām klimatiskajām pārmaiņām un izmira. Viņu ģenētiskais mantojums bija tik iesīkstējis, ka nevarēja pietiekami ātri aptvert jaunos dzīves apstākļus.
Reiz dinozauri nespēja pielāgoties krasajām klimatiskajām pārmaiņām un izmira. Viņu ģenētiskais mantojums bija tik iesīkstējis, ka nevarēja pietiekami ātri aptvert jaunos dzīves apstākļus. Pēc zinātnieku domām, cilvēkam pagaidām ir izdevies veiksmīgi tikt galā ar sava ģenētiskā mantojuma pielāgošanu. Bet kāds viņš varētu izskatīties pēc nākamajiem klimatiskajiem pavērsieniem? 1999. gads pagāja zem zemestrīču zīmes, Zemes vidējā temperatūra palielinās, lielāks kļūst bīstamais ultravioletais starojums. Kādi ir klimata maiņas apmēri – to pagaidām nespēj neviens pateikt.
Pagājušo 8000 gadu laikā Zemes klimats bijis relatīvi stabils, tomēr pat lielākie skeptiķi pētnieku vidū nenoliedz potenciālās briesmas, ko var radīt turpmāka temperatūras celšanās, jo planētas klimats varētu kļūt haotisks. Tas savukārt varētu kļūt par cēloni lielajām pārmaiņām, kas jau vairākkārt izmainījušas dzīvi uz Zemes. Dažas no šīm katastrofām cilvēkam kā sugai ļāva uzplaukt. Pirms 65 miljoniem gadu, kad klimatisko izmaiņu rezultātā dinozauri neizbēgami izmira, plašākas iespējas pavērās zīdītājiem. Globālā sasilšana pirms 55 miljoniem gadu veicināja pērtiķu un līdz ar to arī homo sapiens attīstību. Šobrīd neviens nevarētu atbildēt, vai cilvēka gēni būs pietiekami ātri, lai vajadzības gadījumā pielāgotos klimatiskajām izmaiņām. Varbūt jaunākie ģenētiskie sasniegumi ļaus tikt galā ar jebkuriem evolūcijas sarežģījumiem? Izšķirošais faktors ir laiks, kas nepieciešams noteiktām pārmaiņām.
Vai pārmaiņu process ilgs miljoniem gadu, kā tas bija pirms 250 miljoniem gadu, kad pārbīdījās kontinenti, izraisīdami neskaitāmus vulkānu izvirdumus un jūras līmeņa pazemināšanos?
Varbūt pārmaiņas ilgs «tikai» 10 000 gadu, kā tas notika pirms 55 miljoniem gadu, kas, iespējams, ietekmēja jūru cirkulāciju un kā rezultātā izmira daudzas gliemežveidīgo sugas.
Iespējams, ka Zemes seja izmainīsies pēkšņi, kā pirms 65 miljoniem gadu, kad mūsu planētā ietriecās kāds asteroīds vai komēta. Debesu «ciemiņa» versmainās atliekas uz visas Zemes aizdedzināja mežus, un atmosfērā nokļuva milzīgs daudzums putekļu un pelnu. Rezultātā uz Zemes mēnešiem valdīja nakts un ziema, pēc kā dinozauri bija nosaluši vai izmiruši bada nāvē.
Pārceļoties no Āfrikas un Āzijas uz Eiropu, cilvēka ādas krāsa izmainījās 40 000 gadu laikā, tomēr zinātnieki uzskata, ka noteikta evolūcijas spiediena rezultātā šis process varētu būt ātrāks. Pirms aptuveni 10 miljoniem gadu pēc lielā ledus laikmeta, lielākā tropisko mežu daļa bija izzudusi, atstājot vietu lieliem zāļu klajumiem. Varēja izdzīvot un uzvarēt tas, kas redzēja pāri garajai zālei. Australopiteks, viens no mūsu senčiem garajā priekšteču galerijā, izdzīvoja.
Arī šodien cilvēki ir pielāgojušies dzīvei ekstremālos apstākļos, piemēram, Kalahari tuksnesī un Arktiskajos ledājos. Pielāgošanās izpaužas ne tikai saimnieciskā darbībā, arī šo cilvēku ķermeņi ir adaptējušies noteiktā klimatiskajā vidē. Eskimosi lielākoties ir mazi un apaļīgi. Mazā ķermeņa platība ļauj samazināt siltuma zudumu. Kalahari tuksneša sievietes spēj uzkrāt taukus, kas tām ļauj pārciest trūcīgākus laikus un badu.
Ģenētiskās tehnoloģijas uzplaukuma laikā, kurā dzīvojam pašlaik, evolucionārā pielāgošanās atstāta zinātnieku rokās. Pētnieki veic dažādus eksperimentus ar dzīvnieku embrijiem, mēģinot iedzīvināt viņos tādu īpašību virkni, par kādu nebija ienācis «prātā» Dabai.
Tagad zinātnieki ķērušies pie mākslīgām cilvēka hromosomām. Tādējādi vecāki, piemēram, varēs izmeklēt, kādas īpašības bērni varētu iegūt papildus vai pastiprināt jau esošās. Viena no nākotnes problēmām varētu būt saistīta ar piesārņoto apkārtējo vidi, un, lai to pārvarētu, būs nepieciešami noteikti iedzimti aizsardzības mehānismi.
Evolūcijas gaita gan pierādījusi, ka pārmaiņas nav nedz plānveidīgas, nedz tām ir kāds noteikts mērķis. Tā dod priekšroku konkrētai gēnu kombinācijai, kas iepriekš varbūt pat skaitījusies «slikta». Piemēram, no malārijas saslimšanas pasargā gēns, kas izraisa asins saslimšanu. Salīdzinot ar dinozauru eksistences ilgumu uz Zemes, cilvēks uz tās ir tikai niecīgu brīdi, tomēr no planētu apdzīvojošām sugām homo sapiens ir pirmais, kas spēj ietekmēt savas attīstības gaitu.
