Pirms gada Baibas un Daiņa Mendriku ģimenē sevi pieteica mazā Anna Elizabete.
Pirms gada Baibas un Daiņa Mendriku ģimenē sevi pieteica mazā Anna Elizabete. Vecāki, ne brīdi neminstinoties, atklāj, ka Anna nebija ieplānots mazulis, bet mīlēts gan. Jaunā ģimene piekrita dalīties savā pieredzē un izjūtās pēdējo divu gadu laikā.
Neviens aizsarglīdzeklis nav pilnībā drošs
Baiba ar Daini jau divus gadus dzīvoja kopā. Kā jau topošā ģimenīte, kas vēl nedomā par bērna laišanu pasaulē, viņi darīja visu, lai no grūtniecības izsargātos. Laiks bija pietiekami ilgs, un viņi jau sāka domāt par laulībām. Tika izsapņoti visi laimīgas ģimenes sapņi: vispirms materiāla patstāvība un pēc tam bērni. Diemžēl cilvēks domā, bet Dievs dara.
– Es regulāri lietoju hormonālās tabletes, taču pēkšņi man radās problēmas: menstruācijas atkārtojās ik pa divām nedēļām. Protams, ka es nobijos, un to darīt pārtraucu. Aizejot pie ārsta, saņēmu pārmetumus par to, ka nedomāju par savu veselību, un vispār tablešu cikls esot jāizdzer līdz galam neatkarīgi no komplikācijām. Kā gan viens mirstīgais to var zināt, – stāsta Baiba.
Izrādījās, ka problēma ir daudz nopietnāka, un Baibai aizliedza tabletes lietot līdz brīdim, kad «ķermenis atgūs ierasto stāvokli».
– Bet dzīve jau ar to nebeidzās. Gāja laiks, un sākām plānot savas laulības, bet ne bērnus, – tā Baiba.
Apsveicu, tu būsi tētis!
Pāris nedēļu pēc kāzām Baiba, nemiera dzīta, izdarīja grūtniecības testu, un rezultāts bija šaubīgs:
– Es patiesi nevarēju saprast, vai analīzes ir pozitīvas vai negatīvas. Talkā nāca Dainis. Es pat viņam neteicu, ko tur vajadzētu saskatīt, bet viņš uzreiz atbildēja tā, ka bija skaidrs: mums būs mazulis. Tad es tā arī teicu: «Apsveicu, būsi tētis!»
Sākumā bijis liels apjukums.
– Mēs vienkārši ne uz ko tādu nebijām gatavi, bet sapratām, ka būs jāsamierinās, būs jādzīvo taupīgāk, jo nu esam trīs, – stāsta māmiņa.
Otrajā grūtniecības mēnesī – slimnīcā
– Ar laiku sevi pieradinājām pie domas, ka mums būs bērns, un sākām jau viņu mīlēt, kad pēkšņi man radās komplikācijas un tiku nogādāta slimnīcā, – atceras Baiba.
Ārsti skaidrojuši, ka tādas situācijas ir ļoti riskantas un neviens nevar galvot, vai bērns būs vesels.
– Tā arī bija. Mediķi skaidri pateica, ka jādomā par atbrīvošanos no bērna, jo viņi nekādu atbildību neuzņemas. Biju apņēmusies to nepieļaut. Par laimi komplikācijas sākās sestdien, un bija jāgaida līdz pirmdienai, bet tad jau stāvoklis uzlabojās. Bērniņu biju izglābusi, – stāsta Baiba.
Baibai gaidīšanas laiks nebija no tiem vieglākajiem, jo ik pēc divām nedēļām bija jāatgriežas slimnīcā uz veselu mēnesi.
Plānošana sākās slimnīcā
– Es varu teikt, ka man tāda reāla bērna plānošana sākās tajās garajās dienās, ko pavadīju slimnīcā. Tad man bija pietiekami laika, lai izsapņotu, kāds būs mans gaidāmais bērns. Aizgāju jau pat tik tālu, ka sāku prātot, kurā skolā viņu laist. Gribējās darīt visu iespējamo, lai mazulis piedzimtu vesels un mīlēts, – stāsta mamma.
Baiba tolaik vēl strādāja sveču rūpnīcā, kur ikdienā bija jāsaskaras ar dažādām ķimikālijām.
– Bērna dēļ no šā darba atteicos. Sapratu, ka man daudz ko vajadzēs zaudēt, piemēram, nebūs tiesību saņemt dekrēta naudu, kas tolaik bija ļoti svarīgi. Bet nevarēju pieļaut, ka naudas dēļ cieš mans bērns. Par laimi, vīrs bija saprotošs un sāka strādāt virsstundas. Viegli nebija, bet mēs zinājām, kāpēc to darām, – teic Baiba.
Bērns piedzima ātrāk
Līdzko grūtniecībai problēmas nedraudēja, Baibu palaida mājās.
– Es jau neesmu no mierīgajām, kas var sēdēt un neko nedarīt. Divas nedēļas pirms bērniņa nākšanas pasaulē biju nolēmusi izmazgāt veļu, laikam par daudz sastaipījos, un sākās dzemdības. Nokļuvu slimnīcā, bet bērns vēl nebija nolēmis parādīties. Tā mocījos veselu diennakti, – stāsta Baiba.
Taču Baiba atzīst, ka gaidīšana bija tā vērta.
– Pirms tam ar Daini bijām runājuši, ka viņš noteikti būs man līdzās brīdī, kad dzims Anna. Taču uztraukumā viss notika citādi. Dainis bija tā apjucis, ka nevarēja noskatīties manās mokās. Vēlāk viņš atzina, ka tas esot visgrūtāk – skatīties, kā sāp tev mīļam cilvēkam, un tajā nevarēt palīdzēt. Nezinu pat kā, bet Dainim iešāvās prātā doma: mana sieva dāvā man pirmo mazuli, un kā gan es viņu neapsveikšu! Tā arī viņš skriešus aizskrēja pēc ziediem, bet es tikmēr laidu pasaulē Annu, – atceras Baiba.
Pirmajā brīdī Baiba pat bijusi nobijusies par Daiņa pazušanu.
– Nevaru aprakstīt izjūtas, kad Dainis ienāca ar ziediem rokās – to izjutām tikai mēs abi. Man aizmirsās visas sāpes un ciešanas, tās likās sīkums salīdzinājumā ar laimes izjūtu, – saka Annas mamma.
Ģimene atceras agrākos spriedelējumus. Dainis esot teicis, ka viņš meitu rokās turēs, kad viņa būs jau paaugusies, viņš vienkārši baidījies no tik mazas dzīvībiņas. Taču patiesībā viss iznācis citādi.
– Kad man pirmoreiz vajadzēja Annu pabarot, visas māsiņas pēkšņi bija kā zemē ielīdušas. Dainim neatlika nekas cits, kā paņemt mazo Annu un nolikt līdzās man gultā. Tā arī pirmais meitiņu rokās turēja Dainis, nevis es, – skaidro Baiba.
Ak, šīs autiņbiksītes!
– Kad nedaudz biju atguvusies no laimes, sākās ierastā ikdiena. Pirmais, kas man sagādāja grūtības, bija pamperi. Man bija bail mazo Annu nepareizi pakustināt, nodarīt viņai pāri. Viņa šķita tik trausla. Tad vēl tā nabiņas kopšana. Ak Dievs, šī procedūra šķita tik sāpīga! Bet par vecākiem jau nepiedzimst – par tādiem mācās būt, – atzīst Baiba.
Pārdzīvojums ģimenei bijis, kad Annai sāka šķilties pirmie zobiņi.
– Jā, tolaik staigāju ar Annu uz rokām un raudājām abas – augsta temperatūra, bērns tikai raud, palīdzēt nevar, – atceras Baiba.
Mātes piens – saikne ar mazuli
Mazajai Annai Elizabetei nu jau ir gadiņš, bet vēl joprojām mamma savu atvasīti baro ar krūti.
– Liekas, ka mazais bez tevis nevar iztikt. Tu jūties viņam vajadzīga. To nevar pat izskaidrot, bet tas ir vienreizēji, – atzīst mamma.
Šādam režīmam ir arī savi mīnusiņi: māmiņa nevar atstāt mazuli ilgāk par trim stundām.
– Varu atzīties, ka gada laikā nevienu nakti neesmu pavadījusi nepārtrauktā miegā, jo, līdzko Annai iegribas ēst, ir jāceļas augšā. Nevaru arī atcerēties reizi, kad mēs ar vīru būtu kopīgi izklaidējušies. Laikam tas bija Jāņos uz dažām stundiņām. Tas jau nenozīmē, ka esam pilnībā «norakstīti»: ik palaikam rodam iespēju kaut kur kopīgi aizbraukt, – stāsta Baiba.
Bērns – tā nav nasta
Dažkārt māmiņas žēlojas, ka bērna dēļ nav varējušas svētkus izbaudīt un dienas jāpavada mājās, jo tu taču esi mājsaimniece. Baiba gan uzskata, ka bērns nav šķērslis.
– Mēs ar Daini, lai novērstu ikdienas rutīnu, ik pa laikam kaut ko ieplānojam. Pagājušajā vasarā divreiz devāmies ceļojumos pa Latviju. Pamperi un mitrās salvetes – bagāžā, bet Anna mums līdzi. Kad apbraukājām Kurzemi, pārējie ceļotāji bija pārsteigti par mūsu uzdrīkstēšanos. Brauciena laikā Anna neizdvesa ne skaņu.Galvenais ir vēlēšanās darīt, – spriež māmiņa.
– Piekrītu, ka, mājās sēžot, māmiņas var vienkārši iznīkt. Katru dienu netīras drēbītes, mājas kopšana un ēst gatavošana. Tāpēc ļoti vajadzīgas šādas izklaides. Brīžiem aiz garlaicības sāku lasīt Danielas Stīlas romānus, neko nopietnāku jau nevar, jo katru brīdi Annai var mani ievajadzēties, un tad grāmata jāmet pie malas. Jā, nesen izdevās pārlapot «Mērnieku laikus». Jāatzīst, ka tā ir viena no manām mīļākajām grāmatām.
Ar mazuļa piedzimšanu dzīve nebeidzas
Cilvēki mēdz ironiski smīnēt par gados jaunām māmiņām. Dažam šķiet, ka šā cilvēka dzīve ir galā: kas tad vairs atliek – māja, vīrs un bērni. Bet Baiba ir cieši apņēmusies sevi pilnveidot.
– Nekas jau nav nokavēts. Plānoju atsākt mācības augstskolā, jo saprotu, ka bez tās mani neviens nopietni neuztver. Nedomāju, ka būtu sev briesmīgi «iegriezusi», laižot pasaulē Annu. Reiz uz ielas satiku bijušo klases audzinātāju. Viņas sejas izteiksme bija tik ironiska: nu, ja, tev bija tādi plāni, bet kas tagad? Šie nepateiktie vārdi man lika domāt: jā, skolotājai ir laba izglītība, intelekts, darbs, bet viņai nav nedz ģimenes, nedz bērnu. Patiesībā viņa ir vientuļa. Vismaz ceru, ka spēšu savu bērnu izaudzināt tā, lai vecumdienās nejustos viena. Labi vien ir, ka Anna parādījās pasaulē, jo, ja nebūtu šā it kā negadījuma, tad ar savu plānošanu es varbūt arī pensijas gados vēl pie bērna netiktu, – domā Baiba.
