Ir dažādas pieredzes un dzīvesstāsti, kurus gribas salīdzināt ar savu dzīvi, izdarīt secinājumus.
Ir dažādas pieredzes un dzīvesstāsti, kurus gribas salīdzināt ar savu dzīvi,
izdarīt secinājumus. Un reizēm, klausoties kāda pieredzē, šķiet, ka notikumi ir liktenīgi un nekas nenotiek pats no sevis, aiz visa stāv kaut kas augstāks.
No pagājušajiem Ziemassvētkiem Jelgavas sv. Jāņa draudzē kalpo mācītājs Ralfs Kokins. Ik svētdienu, bet kopš janvāra beigām arī katru ceturtdienu mazajā baznīcā Ralfs dalās savā pieredzē un atziņās, ko ir guvis teoloģijas studijās un saskarsmē ar cilvēkiem. Bet pats svarīgākais – viņš apgalvo, ka Dievs ir realitāte.
Lai stāsta viņš pats – Ralfs Kokins.
Dzīve vēl bez Dieva
Nav tāda konkrēta notikuma, kā dēļ 1990. gadā aizgāju no Ķīmijas fakultātes un sāku studēt teoloģiju. Dzīvē ir daudz tādu notikumu, kas savirknējas viens aiz otra un veido atziņu.
Dienēdams Padomju armijā, pirmo reizi izpratu cilvēka īsto dabu, lai gan pēc tam vēl ilgi maldījos pa hinduismiem un budismiem. Jaunietim divdesmit gadu vecumā nav īpaši lielu spriešanas spēju, jo gribas baudīt visus dzīves priekus.
Kad atnācu no armijas, iestājos LU Ķīmijas fakultātē. Iepazinos ar savu nākamo sievu un, lai nopelnītu naudu, strādāju Republikāniskajā bērnu slimnīcā par ilgstoši slimo bērnu skolotāju. Tas, ko tur redzēju, mani ļoti dziļi aizkustināja. 20. nodaļā atradās ar leikēmiju slimie bērni. Nekad nebiju aizdomājies, ka bērni var būt nedziedināmi slimi un dzīvot ar apziņu, ka vēl ir palicis tik un tik laika. Šī pieredze nav vārdos aprakstāma. Jauns cilvēks maz domā par pasaules problēmām. Man tā bija pirmā reize, kas mācīja redzēt, ka pasaulē ir arī sāpes, ciešanas un ļoti daudz netaisnības. Ka mirst arī bērni. Tajā laikā mani uzrunāja kāda kristiete, kas strādāja televīzijā. Toreiz mēs ar manu nākamo sievu nelaulāti dzīvojām kopā, un viņa teica, ka tā ir slikti. Domāju – kāpēc slikti? Mums taču iet tik forši! Bet viņa man atbildēja, ka tā sakot Dieva vārdi. Domāju – kādi vēl Dieva vārdi, kur var būt tāda tumsonība mūsu laikos! Bet tad intereses pēc pa reizei iegāju baznīcā, paklausījos mācītāja sprediķi. Pēc diviem armijā pavadītiem gadiem, kur katru dienu jāsastopas ar stulbumu un rupjām lamām, biju izsalcis arī pēc kāda prātīgāka vārda. Dzirdēju Modra Plātes un Jura Rubeņa sprediķus Atmodas laikā. Tie bija kā brīnums un mani fascinēja, jo sapratu, ka var runāt arī tā.
Bija vēl vairāki gadījumi, kas veicināja manu aiziešanu no Ķīmijas fakultātes un iestāšanos Teoloģijas fakultātē, piemēram, mana brālēna nāve, kas šķita ļoti zīmīga. Arī armijā bija lietas, kuru jēgu sāku saprast tikai tagad. Vienreiz gandrīz noslīku, kad brīvsolī ar vienu lietuviešu puisi bijām aizmukuši līdz Ventspils molam. Nezin kāpēc nevarēju aizpeldēt līdz krastam. Draugs mani izglāba, bet es redzēju tādu kā sapni – Svētā vakarēdiena ainu. Toreiz es to nesapratu, tas šķita muļķīgi un nesvarīgi. Bet tikai tagad, skatoties atpakaļ ar kristīga cilvēka skatu, es to saprotu.
Dievs strādā, un cilvēki nāk pie Viņa
Kad iestājos teoloģijas fakultātē, slodze bija milzīga, jo studiju četros gados bija jāapgūst gan universitātes, gan semināru programma. Man bija ģimene, divi mazi bērniņi. Viņiem bija vajadzīgs tēvs un sievai vīrs, jo cilvēki nedzīvo tikai no saukļiem – gan jau viss būs labi, gan Dievs rūpēsies par mums. Cilvēkam vajag arī savstarpējās attiecības. Ir labi, ja jauni cilvēki, kas grib labas attiecības ar saviem vecākiem, dzīvo atsevišķi. Tāpēc mēs ar sievu pārcēlāmies uz Tukumu, un es katru darbdienu braukāju uz Rīgu. Bet no piektdienas līdz pirmdienas rītam biju Kuldīgā, kur kalpoju kopā ar prāvestu Modri Plāti. Es zinu, ko esmu nodarījis savai ģimenei, un tam nav attaisnojuma.
Arī mana sieva tagad ir kļuvusi par kristieti un strādā par skolotāju Kristīgajā ģimnāzijā.
Vēl studiju laikā mani māca šaubas, vai tam, ko es daru, ir kāda jēga – reizēm, kad kļuva pavisam grūti. bet sieva to visu ir pacietusi ar lielu mīlestību, sapratni un pacietību.
Tolaik radinieki teica: bija normāls čalis, tagad nojūdzās un aizgāja pie kaut kādiem muļķiem. Skolas laikā dzirdēju, ka cilvēki runāja par baptistiem – viņi dzer cilvēku asinis. Līdzīga attieksme, kad sāku studēt, bija pret mani. Radinieki cerēja, ka to daru jaunības dullumā, un, kad būšu iztrakojies un kādu gadu pamācījies, tas pāries. Interesanti ir tas, ka pat tie, kuri viskrasāk nostājās pret kristietību, tagad pamazām atgriežas baznīcā.
Dievs strādā, un notiek, ka cilvēki nāk pie Viņa. Katram ir savs laiks. To nevar uzspiest. Pieejot uz ielas klāt, sitot ar Bībeli pa galvu, neko pierādīt nevar. Kādreiz, kad mani gribēja pārliecināt, domāju: kā to cilvēku un viņa runas var paciest? Man šķita, ka baznīcas ir vecām tantiņām, kurām nav nekā cita, un tad mācītājs viņām pastāsta kaut kādus pekstiņus.
Viņš saka: ej un dari kaut ko!
Kad universitātē sāku studēt teoloģiju, domāju, ka teologa izglītība varētu palīdzēt izprast kultūru, filosofiju. Mans mērķis nebija kļūt par mācītāju. Bet, ja ticībā sastop Dievu, Viņš nekad nesaka «vai, cik labi, ka tu vārties pa dīvānu», Viņš saka «ej un dari kaut ko pasaulē, jo ir cilvēki, kuriem vajadzīga tava palīdzība». Pat tavā ģimenē viss nav kārtībā. Cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība, mierinājums, un Dievs vienmēr to sūta.
Pirms braukšanas uz Vāciju tiku ordinēts par mācītāju. Domāju, ka nebūtu slikti pastudēt Vācijā un uzrakstīt doktora darbu. Tur es īpaši aizrāvos ar analītisko filozofiju. Ļoti daudzas manas atziņas ir veidojušās tieši tajā laikā. Īpaša pieredze saistās ar manu doktora darba vadītāju profesoru Gerdu Taisenu. Saskarsmē ar viņu sapratu, ka patiešām lieli, slaveni un gudri cilvēki ir ļoti sirsnīgi un vienkārši.
Vācijā baznīcās viss notiek vienkāršāk, bet sabiedrībā var vairāk just kristietības garu. Savukārt mums ir bijis šis 50 gadu ilgais posms, kas atstājis ļoti daudz aizspriedumu pret to, kas notiek baznīcā. Liturģija un Dieva vārds paliek nemainīgs, jāmainās ir sludināšanas veidam. mūsdienu cilvēks ir jāuzrunā ar viņa šīsdienas problēmām. It kā jau būtu ērtāk dzīvot ar iesīkstējušām dogmām, kad pasaule ir vienkāršāk klasificēta – tas ir balts, un tas – melns.
Mācītājam ideālajā variantā ir jābūt draudzei pieejamam jebkurā laikā. kad cilvēkam ir kādas problēmas, diemžēl ne vienmēr tas ir iespējams. Esmu sastapies ar cilvēkiem, kas nodarbojas ar garīgu vampīrismu, un ikreiz, kad mācītājam ir pieņemšanas laiks, viņi uzskata par savu pienākumu aiziet un pļāpāt.
Mana kalpošana nebūt nav ideāla, jo man ir darbs arī universitātē, bet labāk ir darīt mazāk, bet izdarīt labi un ar prieku.
Tā ir ilūzija, ka baznīcā pēkšņi viss kļūst labāks
Baznīca it kā ir un it kā nav cita pasaule, tā ir vieta, kur mēs gan vārdos, gan sakramentos jūtam Dieva klātbūtni. Katrs, kas ir ienācis baznīcā, jūt, ka tā ir saskarsmes vieta starp baznīcām. Bet baznīca ir arī tā vieta, kas neatšķiras no pasaules, jo tajā cilvēki ienāk ar visiem pasaules netīrumiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tā ir ilūzija, ka baznīcā pēkšņi viss kļūst labāks. Cilvēki nāk tādi, kādi viņi ir. Būtu labi, ja viņi nāktu patiesi, nevis izliekoties par kaut ko labāku. Baznīcai ir jābūt vietai, kurā mēģinām būt īsti; dzīvē pārāk bieži ir jāmelo un jāizliekas. Ja esam kristieši tikai tāpēc, ka svētdienās nākam uz baznīcu, tad no tādiem nav nekāda labuma.
Bieži vien kristieši aicina nekristiešus uz baznīcu, sakot, ka tur būs brīnumainas lietas, lielā Dieva klātbūtne, bet cilvēks atnākot neko tādu nejūt un neredz
Jāņa draudzē esmu nesen, bet redzu, ka tā izceļas ar lielu sirsnību. Kad mani sūtīja uz šejieni kalpot, domāju, ka tādā mazā baznīciņā Jelgavā būs panīkums, ka svētdienās atnāks tikai trīs četras tantiņas, bet šeit draudze ir dzīva, cilvēki darbojas līdzi.
Es tikai sāku iepazīties ar Jelgavu. Paskatījos grāmatās, kāda tā izskatījusies pirms kara. Tā ir bijusi skaista un nozīmīga pilsēta. Tagadējās pilsētas seja šķiet bezpersoniska. Jelgava ir liela un cilvēki tajā daudz neatšķiras no rīdziniekiem, bet man šķiet, ka veco Jelgavu var just visam cauri, cilvēkos ir no tā laika mantots gars. Un ir disonance – es redzu, ka cilvēku iekšējā būtība neiet kopā ar pilsētas ārējo veidolu – rūpnīcām un daudzstāvu blokmājām.
Pirmo reizi, kad ierados Jelgavā, nebraucu pa jauno apvedceļu, bet pāri dzelzceļam pa apdrupušo tiltu pie pamestās RAF rūpnīcas. Tās bija drūmas izjūtas. Toties paši jelgavnieki ir atvērti un jauki. Interesanti, kāda situācija veidosies nākotnē. Sliktāk būtu, ja pilsētā slietos pilis, bet cilvēki kļūtu drūmi un noslēgti.
Ko gribētu pateikt mūsdienu cilvēkam?
Reiz pāvestam kādā televīzijas intervijā jautāja, kas būtu pats svarīgākais, ko viņš gribētu pavēstīt pasaulei? Daudzi droši vien gaidīja īpašas atklāsmes. Bet pāvests pateica: Dievs ir!
Es arī gribētu cilvēkiem pavēstīt, ka Dievs ir, un tā ir mana pieredze. Pie šīs atziņas var nonākt pa dažādiem ceļiem. Arī man bija stereotips, ka ticība nav domāta pārāk izglītotiem cilvēkiem, bet Vācijā redzēju pasaulslavenus zinātniekus, mediķus, filosofus, kas tic Dievam.
Tāpēc es gribu apgalvot, ka Dievs – tā ir realitāte, tā nav ideja.
