Gadsimtiem ilgi teorētiķi un praktiķi lauzījuši galvas par kultūras un mākslas liecību novērtējumu. Kas ir šedevrs un kas – plaģiāts, ar ko viens skunstnieks vērtīgāks par otru?
Gadsimtiem ilgi teorētiķi un praktiķi lauzījuši galvas par kultūras un mākslas liecību novērtējumu. Kas ir šedevrs un kas – plaģiāts, ar ko viens skunstnieks vērtīgāks par otru? Ir lērums teoriju, tamlīdzīgas dilemmas aplūkojot no estētikas vai kūltūrfilozofijas skatījuma, līdz…
Kamēr reāli un dabiski šķiet saimnieciskā izdevīguma principi un nevis «smalko matēriju» atomi, teorijas piedien vien izsmalcinātām kabineta apcerēm. Sak, prece ir prece – vienalga zem kādiem kultūrvērtību kritērijiem marķēta.
Kā lai gara liecības saglabā un vairo, ja līdz ar tirgus diktātu – savā tiešumā un absurdajā vienkāršībā – kļūst arvien sarežģītāk tās novērtēt.
Nesen Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūts Raitas Karnītes vadībā nācis klajā ar pētījumu un Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma vērtējumu «no ekonomiskā aspekta». Pētījuma kontekstā iekļauts ne tikai nacionālās programmas «Kultūra» apakšprogrammu ekonomiskais pamatojums, bet arī gana dīvains secinājums: Latvijā kultūras nozarē uzkrātās vērtības mērojamas ar 14 miljardiem latu.
Saprotams, zinātnisku spriedumu izcelsme kāda vispāratzīta un cēla mērķa vārdā allaž ir atkarīga no pētīšanas metodēm, par kurām nudien lai spriež profesionāļi. Taču citādi gan nav skaidrs, kāpēc tieši četrpadsmit un nevis četrdesmit, un vai vispār fundamentāli pretenciozs mēģinājums noteikt Latvijas kultūrai cenu ir ekonomiski pamatojams?
Nav grūti iedomāties, ka, naudas izteiksmē pārvēršot kultūrvēsturiskās liecības, piemēram, Jelgavas Ģ. Eliasa Vēstures un mākslas muzeja krājumā iegūsim prāvas summas. Taču vai šīs summas iegūs muzejs, kas nekad nebūs banka un diemžēl nebūs arī kroņa investoru interešu objekts? Vismaz līdz brīdim, kamēr mūsu valsts būs spējīga šos 14 miljardus vairot. Pagaidām mēs taču nezinām pat, ko ar tiem iesākt.
