Jelgavas Cukurfabrikas valde netieši ir paziņojusi, ka spēj nodrošināt apkuri Pārlielupes iedzīvotājiem bez Jelgavas Siltumtīklu gādīgās starpniecības.
Jelgavas Cukurfabrikas valde netieši ir paziņojusi, ka spēj nodrošināt apkuri Pārlielupes iedzīvotājiem bez Jelgavas Siltumtīklu gādīgās starpniecības. Domājams, ka paziņojums ir «netiešs» tikai tāpēc, ka tādam apkures modelim Pārlielupē ir vajadzīgs Domes akcepts. Savukārt Dome pašreizējā «izbārstītajā» veidolā, visticamāk, par šādu risinājumu nespēs vienoties, jo liela daļa deputātu šajā gadījumā pārstāvēs nevis iedzīvotāju, bet Jelgavas pašvaldības «spožākā» uzņēmuma intereses. Vairs nav nepieciešamības pārnestā nozīmē runāt par Jelgavas iedzīvotājiem kā par Pasaules Bankas, STU un tos lobējošo deputātu, ierēdņu ķīlniekiem. Tie Pārlielupes iedzīvotāji, kas spiesti izmantot STU pakalpojumus, šobrīd ir ķīlnieki vistiešākajā šā vārda nozīmē.
Jelgavas Cukurfabrika jau vairākus gadus piedāvāja projektu Lielupes labā krasta siltumapgādes problēmas risinājumam. Piedāvājums izteikts atkārtoti. Tā būtība: Pārlielupes iedzīvotāji saņemtu siltumenerģiju par ievērojami zemāku cenu nekā līdz šim, ja STU turpmāk tos «neapkalpotu». Ilgstoši visdažādākajos līmeņos ir runāts par Jelgavas Cukurfabriku kā par siltumenerģijas monopoltirgoni, tagad oficiālā paziņojumā pirmo reizi publiskoti patiesie dati: gadu no gada nepamatoti augot siltuma tarifiem pilsētā, cukurfabrikas piegādātās siltumenerģijas cena kopš 1995. gada palikusi nemainīga: Ls 11,13 par gigakaloriju. Faktiski iedzīvotāji maksā ne jau par saņemto siltumenerģiju, bet gan norēķinās par neveiksmīgo «rehabilitācijas» projektu, par aizdevumu, aizdevuma «apkalpošanu», «ekspertu» uzturēšanu, procentiem, procentu procentiem un soda naudām. Maksā procentus arī par daudziem «īstermiņa» aizdevumiem un kredītiem, kas dzēsuši draudošo uzņēmuma bankrotu. Ak, jā, – arī par saņemto siltumenerģiju… Un par siltuma zudumiem, kuri Jelgavā bijuši ārkārtīgi lieli.
Jelgavas Cukurfabrikas piedāvāto apkures modeli Pārlielupē tehniski realizēt ir gaužām vienkārši. Ražošanas jaudas cukurfabrikai ir pietiekamas, iedzīvotājiem, kas «spaidīti» ar Pasaules Bankas tarifiem, par daudz lētāko «vietējo» siltumenerģiju norēķināties, domājams, nebūtu problēmu. Savukārt naudas iekasēšanu varētu uzņemties namu īpašnieki, apsaimniekotāji vai šim nolūkam pašvaldības izveidota struktūrvienība, kas turklāt arī organizētu konkursus tīklu un siltummezglu (kamēr tie nav pārgājuši namu apsaimniekošanas biedrību īpašumā) apkopei, remontam. Taču šādā risinājumā nav ieinteresēti ne STU, ne Pasaules Banka, ne arī to satelīts Dome, jo tiktu zaudēta iespēja «izsūkt» daļu iedzīvotāju.
Siltumapgādes sistēmas sakārtošana un tās pozitīvie ieguvumi jau sen zaudējuši jēgu. Varbūt to vēl saskata tikai nākamie privatizētā siltumtīklu uzņēmuma akciju kontrolpaketes turētāji un salīdzinoši mazā iedzīvotāju daļa, kam STU «siltums» ir pa kabatai.
Iespējams, izeja tik tiešām rodama, izveidojot akciju sabiedrību. Tikai tādā gadījumā jaunizveidotajam uzņēmumam ir jāpārņem visas STU sasitības un par akciju īpašniekiem jākļūst arī tiem kreditoriem – «bez vainas vainīgajiem» Jelgavas iedzīvotājiem, kuriem Jelgavas Siltumtīkli ir parādā nelikumīgi iekasētos soda procentus un saņemto likumīgi nelikumīgo divpakāpju tarifa daļu.
