Pēc nedēļas būs Valentīndiena, par to liecina ne tikai sirsniņu rotājumi veikalu skatlogos, bet arī kārtējās latviešu debates, vai mums piedien šos svētkus svinēt.
Pēc nedēļas būs Valentīndiena, par to liecina ne tikai sirsniņu rotājumi veikalu skatlogos, bet arī kārtējās latviešu debates, vai mums piedien šos svētkus svinēt. Gluži tāpat kā sarunas par rietumnieku ieražu pārņemšanu aktivizējas ikreiz pirms Halovīna rudens pusē.
Pirms Valentīndienas latviešu tautas sargāšana no tik izlaidīgiem svētkiem sit augstu vilni. Uzzinājusi, ka skolā svinēs visu mīlētāju dienu un būs arī diskotēka, mamma sparīgi sāk skaidrot meitai, cik vulgāri patiesībā tas ir. Un esot nepieklājīgi meitenei sūtīt vēstulīti puisim ar atzīšanos mīlestībā. Arī zēniem nepiedienot uzbāzties savām skolas vai klases biedrenēm. Un kur tad vēl tāda klaja bučošanās sabiedriskās vietās. (Moralizējot par Valentīna svētkiem februāra vidū, parasti ir aizmirsies pagājušās vasaras pašu tautas nacionālais ne īpaši tikumiskais Līgo vakars, kad puiši meitas vilkšus velk papardes ziedu meklēt.)
Tomēr fakts paliek fakts: latviešiem savas jūtas nepatīk skaļā balsī visai pasaulei izklāstīt, jo, nedod Dievs, kāds vēl padomās, ka iemīlējies!
Viena daļa Valentīndienas svinēšanu tā arī nepieņems, sarkanas sirdis saviem mīļajiem nedāvinās, un tieši 14. februārī bučas arī nedos. Ja vajadzēs, tad izdarīs to citā dienā. Arī zaudētāji viņi nebūs – katrs mīl, kā māk un kā uzskata par pareizu. Galu galā katrai tautai savas ieražas, visi taču zinām krieva sievas pārliecību – ja vīrs sit, tad mīl. Svētkus arī katrs var svinēt, var nesvinēt.
Protams, ir jāpiekrīt – savu mīļumu vajag izrādīt un puķes dāvināt ne tikai vienā svētku dienā. Ja visu gadu būsiet ar sievu (vīru) tikai lamājušies, tad diezin vai mīlestību atgūt palīdzēs Valentīndienas sarkanā papīra sirds, konfekšu kārba un puķu pušķis.
Tomēr nevajag censties kādu pārliecināt, ka visu mīlētāju diena ir garlaicības māktajā rietumu sabiedrībā tapusi amorāla tradīcija, kas kārtīgam latvietim nav baudāma. Ir taču skaidrs, ka jauniem cilvēkiem patīk svaigas idejas, jautri svētki un netradicionāla priecāšanās. Vai var pieprasīt skolēniem un studentiem, lai viņi svētkus un līksmošanās prieku izjūt tikai un vienīgi 18. novembrī vai klusajos Ziemassvētkos?
Vai tomēr ļaut – lai svin, lai spēj tumšajā ziemas laikā kārtīgi izpriecāties, saņemt un dāvināt saviem draugiem, draudzenēm, klases vai kursa biedriem prieku un mīlestību?
