Franču rakstniece Simona de Bovuāra (1908 – 1986) savā 1000 lappušu esejā provocējoši rakstīja: «Vīrietis – tas nav kaut kāds īpašs gadījums, vīrietim ir taisnība pēc definīcijas, turpretī sieviete ir novirze no normas.».
Franču rakstniece Simona de Bovuāra (1908 – 1986) savā 1000 lappušu esejā provocējoši rakstīja: «Vīrietis – tas nav kaut kāds īpašs gadījums, vīrietim ir taisnība pēc definīcijas, turpretī sieviete ir novirze no normas.» No kurienes radies vērtējums, kas vīrieti atzīst par primāru, bet sievieti par sekundāru, zemāku radījumu? Vai nevienlīdzība izriet no dzimumu dabiskās būtības, vai arī tā izriet no kultūras, civilizācijas attīstības gaitas, plašākā nozīmē – no mūsu aizspriedumiem?
Cīņa par dzimumu vienlīdzību un sieviešu sociālās identitātes meklējumi, kas aizsākās XIX gadsimta pirmajā pusē un XX gadsimta beigās dod iespēju palūkoties uz sabiedrību no cita, netradicionāla skatupunkta. Feministiskais skatījums maina priekšstatus par pašu cilvēku, morāli, mākslu, pat ekonomiku un politiku. Šodien mainās ne tikai priekšstati par sievieti vien. Viņa maina priekšstatus par sabiedrības dzīvi, vērtību orientāciju kopumā.
Mūsu diskusijas dalībnieces Jelgavas rajona Padomes sociālās aprūpes centra «Zemgale» direktore Astrīda Kroģere, LLU Humanitārā institūta docente Maiga Krūzmētra, LLU Ekonomikas fakultātes profesore Baiba Rivža un Cilvēktiesību atbalsta tīkla koordinatore Jelgavā Kristīne Valtere – par sievietes vietu un lomu šodienas sabiedrībā, dominējošām vērtībām sievietes dzīvē un … mūsdienu ādamiem.
No perifērijas – priekšplānā
Mārtiņš Pīlādzis: – Kopš Dievs no Ādama ribas radīja Ievu, ir daudz ūdeņu aiztecējis. XX gadsimta beigās sievietes ir Rietumu valstu prezidentes, pasaulslavenas zinātnieces, mākslinieces, rakstnieces utt. Sievietes sabiedrībā izpaužas ļoti dažādi, arī tādos veidos, kas pirms gadsimta nebija pat iedomājami. Nupat notikušās Davosas konferences vadmotīvs bija sievietes vieta un loma sabiedrībā. Bils Klintons, uzstājoties ar savu pēdējo runu ASV kongresā, kā vienu no svarīgākajiem valsts mērķiem nosauca sievietes un vīrieša darba algas vienādošanu. Un tomēr, kaut arī sievietes ir vismaz puse no civilizācijas, varbūt pat nedaudz vairāk, Rietumu sabiedrības varas struktūrās viņas tomēr ieņem salīdzinoši nelielu vietu. Kādēļ?
Baiba Rivža: – Latvijā kopumā ir 53,7% sieviešu. Arī augstāko izglītību viņas ieguvušas vairāk nekā vīrieši, piemēram, Latvijas pilsētās tā ir 13% sieviešu un 12,4 % vīriešu. Latvijas Universitātē bakalaura programmās studentu vidū sievietes ir jau 72%, maģistratūrā – krietni pāri pusei. Arī Lauksaimniecības universitātē, kur ir daudz vīrišķīgu profesiju, tomēr vairāk studē sieviešu. Neklātnieku vidū sieviešu ir 80%. Un jāņem vērā, ka viņām ir ģimene, bērni un darbs.
Tikko «pārlūkojam» mācību spēkus, un mums jākonstatē, ka no apmēram 300 Latvijā ievēlētajiem profesoriem tikai 40 ir sievietes. Lauksaimniecības universitātē ir 17 profesoru, t.sk. 3 sievietes. Latvijā ir 84 akadēmiķi, to vidū 9 ir sievietes. Bet valdībā, Saeimā? Kāpēc tas tā, jo it kā augsne, pirmie soļi (izglītība) liecina par labu sievietēm…?
Maiga Krūzmētra: – Jā, Bībele vēsta, ka sieviete ir Ādama riba, taču no klasiskās vēstures laikiem nācis arī otrs viedoklis: Platona «Dzīrēs» aprakstītais skatījums uz sākotnējo cilvēku ir kā uz lielu apaļu bumbu, kurā matemātiski precīzi vienādās daļās pārstāvēts kā sievišķais, tā arī vīrišķais dzimums. Tad radās dažādas «problēmas» cilvēka un Zeva attiecībās, izvērsās konflikts, un Zevs viņus sadalīja uz pusēm. Kopš tā laika «īstās» puses klīst pa pasauli un viena otru meklē. Vēsturiski cauri gadsimtiem attīstījies Bībeles stāsts. Tagad no Rietumu kultūras pirmsākumiem «peld augšā» arī otrs skatījums. Šovasar Amsterdamā Eiropas sociologu ceturtajā kongresā asociācijas prezidents savā ievadrunā uzsvēra interesantu aspektu: visas XX gadsimta izmaiņas, problēmas ir radušās tādēļ, ka XIX gadsimta beigās mākslā, zinātnē, politikā un kultūrā ienāca sieviete. Līdz ar to viņai sāka veidoties citas prasības ģimenē, darbā, pēc tam – politikā utt. Vīrietis ar to ir ārkārtīgi neapmierināts vai nedaudz aizskarts, bet pats viņš neko nedara, lai no jauna «aizskrietu» sievietei priekšā, tā, kā tas bija, piemēram, XIX gadsimta beigās vai XX gadsimta sākumā.
Kristīne Valtere: – Viena no problēmām šajā aspektā ir stereotips, ka sieviete kā vadītāja nevar būt tikpat apdāvināta un ar tādām pašām īpašībām kā vīrietis. Kaut gan daudzi pētījumi rāda, ka sievietes vadītājas stils ir daudz harmoniskāks un līdzsvarotāks un arī attiecības ar padotajiem labāk regulē tieši sieviete. Piemēram, Latvijas darba tirgū šī problēma izpaužas tajā, ka, sievietei un vīrietim ar vienādu izglītību un darba pieredzi kandidējot uz kādu amatu, priekšroka tiek dota vīrietim, ja vien sieviete nav galvastiesu pārāka.
Mārtiņš Pīlādzis: – Acīmredzot tas sakņojas gan mūsu kristīgajā kultūrā, gan krietni agrāk – civilizācijas attīstības gaitā kopumā. XX gadsimtā vērtības tiek pārvērtētas, un zināmā mērā, kā jūs teicāt, tas ir saistīts ar feminisma kustības attīstību.
Baiba Rivža: – Latvijā pret feminismu, šķiet, izturamies diezgan piesardzīgi. Daba ir radījusi vīrieti un sievieti, un mēs viens otru papildinām, abas šīs puses ir vajadzīgas. Nedomāju, ka mums jādod zaļā gaisma un ceļš tikai tāpēc, ka mēs esam sievietes. Jābūt reālai vienlīdzībai. Un to iespējams panākt, nodrošinot līdzīgas iespējas. Sievietes satraucas, ka viņām to nav. Viņas grib iegūt zinātnisko grādu, atbilstošu amatu, izglītību, un tajā pašā laikā ir mājas dzīve, bērni un turklāt vēl jābūt labai sievai. Un tad jāstrādā virsslodze. Mums kopīgi ir jādomā, kā viņām palīdzēt, atvieglot sadzīvi, radīt iespējas mācīties, piemēram, ar interneta, tālmācības palīdzību. Es negribu teikt, ka vīrieši nav vajadzīgi. Šis laiks arī viņiem ir ļoti grūts, varbūt pat grūtāks nekā sievietēm…
Maiga Krūzmētra: – Domāju, ka prese arī zināmā mērā tiražē šādu skatupunktu: vīrietim – darbs, sievietei – ģimene. Jo sievietei taču ir bērni… Bet, piedodiet, bērni ir diviem, nevis sievietei vienai. Kāpēc tad saistības pret bērnu ir tikai uz sievietes pleciem? Vīrieša pienākums esot tikai atnest naudu mājās. Bet, ja strādāju, es arī pelnu, varbūt pat vairāk nekā vīrietis. Savukārt, ja vīrietis arī savu laiku velta bērniem, tad mani tas atslogo. «Neatkarīgajā Rīta Avīzē» bija raksts par to, ka smadzeņu puslodēm arī ir dzimte. Un kļūda ir tā, ka viss raksts bija veltīts tam, cik mēs esam atšķirīgi, tikai beigās – pāris teikumu par to, ka mēs visi tomēr esam cilvēki. Vairāk vajadzētu runāt par kopējo. Mums abiem ir galvas, rokas, kājas, prāts utt. Protams, prāts ir atšķirīgs. Mums abiem ir jūtu pasaule, bet sievietēm tā ir vairāk iekšēja, vīrietim – ārēja.
Baiba Rivža: – Kā sievietei palīdzēt? Nenoliedzot to, ka mēs esam un būsim blakus, ka esam viens veselums. Visu dzīvi nespējam dzīvot viens bez otra. Kad Mehanizācijas fakultātē beidzot parādījās viena meitene, puiši teica: – Tas mums lika uzreiz citādi uzvesties. Tas ir arī audzināšanas jautājums. Nevaram paģērēt no vīrieša, kas ir audzināts citādi, lai viņš pēkšņi trīsdesmit gados pārvērstos. Es nekad nespētu būt akadēmiķe un profesore, ja man nebūtu ļoti saprotošs dzīvesbiedrs, kas nekad nav dalījis darbus. Drīzāk jau no manas puses šis dalījums bijis, kad es spuldzes neesmu skrūvējusi u.c.
Kristīne Valtere: – Ir vēl viena būtiska lieta. Sievietei, ja viņa grib izpausties, ir jātiek ārpus mājas. Varbūt politiķi, valdība varētu to veicināt, attīstot ideju par nepilnu darba dienu, lai sieviete varētu strādāt četras līdz sešas stundas. Ja darba diena būtu īsāka, viņa paspētu mājas darbus apdarīt, kamēr pārnāk pārējie ģimenes locekļi. Bet pie mums jau grūti to realizēt.
Astrīda Kroģere: – Man šķiet, lielāka atbildības izjūta pret darbu vienmēr bijusi sievietei, nevis vīrietim. Man pirms daudziem gadiem pateica: tu būsi tas un tas. Ar pedagoga izglītību vajadzēja atbildēt par veselu rajonu un tautsaimniecības nozari. Tas bija grūti, bet es mācījos, lai pierādītu, ka neatpalieku no vīriešiem, saviem kolēģiem. Savulaik mani izsauca uz Ministru Padomi un, esot klāt veselai rindai vīriešu, teica:
– Jūs paskatieties uz šo sievieti! Viņa naftu aizturēja, kas plūda no plīsuša naftas vada Bauskā!
Jebkurā darbā es sievietēm esmu varējusi uzticēties, ko ne vienmēr var teikt par vīriešiem.
Šodien īpaši grūti ir lauku sievietēm. Slodze, strādājot tiešo darbu un vēl ģimenē, ir milzīga. Reālā vienlīdzība ir jāpanāk, sākot jau ar ģimeni. Piemēram, kad tajā ienāk bērniņš un tētis ir visā klāt – tas sievietei daudz palīdz. Ja tēva nav vai arī viņš tikai ir «svētdienas tēvs», sievietei ir ārkārtīgi smagi. Sievietēm, kas ir politikā, vairumā gadījumu nav ģimenes, bet vai tas ir pareizākais risinājums? Līdz ar to sieviete daudz ko zaudē. Pirms vairākiem gadiem «Zemgales Ziņās» kā par varoni bija uzrakstīts par kādu vīrieti, kuram sieva bija gājusi bojā un viņš viens pats apņēmās uzaudzināt trīs vai četrus bērnus. Un tad mēs, lauku sievietes, spriedām – kāpēc neraksta par sievietēm, kas vienas audzina bērnus? Cik tādu nav!
Mārtiņš Pīlādzis: – Iepriekšējā diskusijā, kurā piedalījās jaunieši, mēs runājām arī par ģimeni kā par vērtību. Daži no viņiem diezgan skeptiski izteicās par ģimenes kā institūcijas pastāvēšanu nākotnē. Daudz runājam arī par viendzimuma laulībām. Vai jums tas nerada bažas?
Kristīne Valtere: – Domāju, ka bažām nav pamata. Šķiet, ka vairāk ir trokšņa nekā problēmas, un tas izraisa tādu kā aizliegtā augļa sindromu. Tāpēc nebūtu vēlams šai problēmai īpaši pievērst jauniešu uzmanību. Pietiekami tā tiek popularizēta gan tieši, gan netieši televīzijā un kinoteātros. Viendzimuma laulību problēma vairāk aktuāla ir īpašuma nodrošinājuma un mantošanas tiesību dēļ.
Maiga Krūzmētra: – Ģimene un laulība nav viens un tas pats. Ja mēs gribam diskutēt par laulību, tad jārunā par to, kādas ir tās formas, kādas tās varētu būt, un varbūt arī, kādas nav bijušas. Atgriežoties pie Platona – tajos bumbuļos bija arī divas viendzimuma personas. Arī Platons savā laikā ir runājis par lezbietēm un gejiem. Jo tie tāpat tās pusītes meklē. Un tikai trešais bumbulis bijis no pretēja dzimuma. Laulības formas var mainīties, bet ģimene sabiedrībā ir vajadzīga vienmēr. Ģimene ir galvenais socializācijas instruments, kas veido sabiedrību, jauno paaudzi. Jaunajā cilvēkā 80% ir «ielikti» ģimenē. Aizejot uz skolu, tā var tikai nedaudz pielikt klāt. Augstskola neko nevar mainīt, tā var tikai mācīt un veidot personību. Ģimene sabiedrībai ir vajadzīga, un jautājums ir par to, vai tā ir reģistrēta kā laulība vai nereģistrēta, pat nav būtiskākais. Jautājums ir, vai šī ģimene, šie divi cilvēki, kas veido kopdzīvi, kas rada bērnus, uzņemas atbildību par to. Un neviens sabiedrības institūts, ne bērnunami, ne kas cits nevar aizstāt vecākus, jo zināšanas var iedot jebkurā institūcijā, bet mīlestību ne. Pret bērniem mēs vienmēr izturamies kā pret savu īpašumu.
Astrīda Kroģere: – Mums Elejā ir ļoti labs bērnunams, kur radīti mājas apstākļi. Ārēji neviens nevar pateikt, ka mūsu audzēkņi ir no bērnunama, bet pēc sejiņām un acīm to var nolasīt: varbūt pienāks tāds brīdis, kad mani ņems mājās? Ir desmitreiz labāk tajā būcenī, kur viņš iepriekš dzīvojis… Tētim un mammai jābūt blakus…
Baiba Rivža: – Man laulībā drīz būs nodzīvoti 25 gadi. Reizēm liekas, ka ar savu laulāto draugu jau bērnudārzā esam kopā bijuši. Domāju, ka ģimenes vērtību var apzināties, gadiem ritot. Varbūt jaunībā jēdziens «ģimene» man nešķita tik būtisks. Tad vairāk domāju par savu karjeru… Mani vecāki jau mūžībā aizgājuši, bet es bieži viņus atceros. Kad ir kāds kritisks brīdis, par kaut ko jāizšķiras, es vienmēr atminos vecākus. Paaudžu ietekme ir arvien vairāk jūtama. Un droši vien tas tā būs arī ar manām meitām. Redzu, ka viņas daudz kur atdarina mūs, arī manas kļūdas. Redzu, kā esmu pati darījusi. Tas zināmā mērā ir atspoguļojums. Un tas nāk no paaudzes uz paaudzi. Tādēļ ģimenes nozīme ir ļoti liela, un ļoti pareizi, ka sabiedrība sargā viņu. Tas ir svētums. Tā ir bāze, uz kuras veidojas jaunais cilvēks.
Maiga Krūzmētra: – Ja es aizrādu meitai, ka viņa kaut ko, piemēram, par daudz dara, viņa saka: «Un ko tu pati? Tu taču cauriem vakariem strādā un tagad brīnies, ka es arī tā daru…»
Mārtiņš Pīlādzis: – Savā laikā protests pret nevienlīdzību izpaudās vīriešu atdarināšanā. Atcerēsimies kaut vai Žoržu Sandu, kas pieņēma vīrieša pseidonīmu, ģērbās kā vīrietis, lietoja sulīgus izteicienus un pat komandēja Šopēnu. Šodien, ja vispār varam runāt par šādu protestu, kas vairāk vērsts uz sievietes identitāti, vai varam pateikt, kādas ir dominējošās vērtības sievietes dzīvē?
Baiba Rivža: – Viena ir noteikti. Tie ir bērni. Īsta sieviete sevi izjūt tad, kad viņai ir bērni. Skatoties uz dažu labu paziņu, kurai iepriekš nav bijis bērna, redzu, ka, viņam piedzimstot, mainās attieksme arī pret studentiem. Sieviete kļūst maigāka, saprotošāka.
Lai būtu iekšējas harmonijas izjūta, man ir svarīgi, lai mājās viss būtu kārtībā, un tad darbi ārpus mājas ļoti labi veicas. Tomēr ir arī ļoti nozīmīgi, lai es varētu profesionāli sevi pilnveidot, lai tam būtu laiks. Ja man ir iekšējās harmonijas izjūta, šķiet, nav tāda darba, ko es nevarētu izdarīt.
Kristīne Valtere: – Sievietei vajadzīgs tāds darbs, kas viņai patīk, sniedz gandarījumu.
Astrīda Kroģere: – Visam jābūt līdzsvarā: gan ģimenes dzīvei, gan profesionālai darbībai. Ir ļoti grūti veidot spīdošu karjeru, ja mājās viss iet šķērsām vai otrādi. Ja ir slikti darba apstākļi un kašķīgs priekšnieks, mājās gribas izgāzt dusmas.
Maiga Krūzmētra: – Bet sievietei vēl ir iekšējā un ārējā harmonija. Ja viņa atnāk no frizētavas vai uzšuj jaunu kleitu, ceļas pašapziņa.
Baiba Rivža: – Jā, sievietei tas ir svarīgāk nekā vīrietim, lai gan pētījumi liecinot, ka vīrieši vairāk skatoties spogulī.
Mārtiņš Pīlādzis: – Sievieti visbiežāk – tas ir tāds stereotips – raksturo ar to, ar ko viņa atšķiras no vīrieša. Varbūt mēs varētu šodien veikt nelielu eksperimentu un raksturot vīrieti – ar ko viņš atšķiras no sievietes.
Baiba Rivža: – Vienu lietu jau noskaidrojām: mūsdienu vīrietis netiecas pēc izglītības tik lielā mērā, cik sievietes.
Astrīda Kroģere: – Vīrietis kļūst pasīvāks. Sievietes ir pieradušas, audzinātas uzņemties atbildību, un tas bieži rada problēmas ģimenēs: viņas ar savu lielo atbildības izjūtu nomāc vīrieša vēlēšanos kaut ko darīt.
Baiba Rivža: – Vīrietim vairāk svarīga ir ideja. Tās dēļ viņš ir ar mieru iet caur sienām, darīt, likt uz spēles visu. Bet, ja ideja ātri nerealizējas, viņam vieglāk ir mest plinti krūmos un sākt visu no jauna nekā turpināt cīnīties. Sieviete ir pacietīgāka. Vīrietim ir grūtāk tikt pāri neveiksmēm. Vīrieti es gribētu aizstāvēt ar to, ka viņš ģimeni vairāk atbalsta praktiskajās lietās, mācīšanos atliek uz vēlāku laiku.
Kristīne Valtere: – Savukārt ir sievietes, kas labprāt vēlas būt kārtīgas mājas saimnieces, un tas nemaz nav slikti. Taču, ja es neesmu tajā ieinteresēta, svarīgi, lai man nebūtu liegta iespēja tikt ārpus mājas profesionāli strādāt un izpausties kā personībai.
Mārtiņš Pīlādzis: – Līdzšinējā civilizācijas vēsture, vienkāršoti runājot, ir bijusi kauju, karaļu un diplomātu vēsture. Šodien runājam par civilizācijas, arī humānisma krīzi. Vai sievišķīgās vērtības, kas ilgstoši bijušas peripetijā un tagad iznāk priekšplānā, kā arī tas, ka sievietes arvien lielāku vietu ieņem varas struktūrās, varētu veidot humānāku sabiedrību nākotnē un nodrošināt civilizācijas attīstības līdzsvarotību?
Baiba Rivža: – Vērtējot harmonisku attiecību aspektā, noteikti, jā! Tomēr arī šeit jābūt līdzsvaram: parlamentā nevajadzētu sēdēt vienīgi sievietēm, sievietes kā diplomātes…
Maiga Krūzmētra: – Sieviete varbūt labāk strādā komandā. Viņai vairāk ir savstarpējās cieņas, izpratnes «mākslas». Sieviete vairāk mēģina rast kompromisu, ir elastīgāka. XXI gadsimts būs vairāk orientēts uz cilvēku. Es biju Pasaules zinātnes kongresā. Diskusijās tika uzsvērts, ka līdz šim bijis dabaszinātņu laikmets, ķīmijas laikmets, fizikas laikmets, informātikas laikmets, un tomēr arvien vairāk un vairāk pazīmju norāda, ka nākamais laikmets saistīts ar cilvēku. Cilvēks būs centrā. Un šajā kontekstā ir ļoti svarīgi, lai abas puses – vīrišķais un sievišķais – būtu kopā.
Baiba Rivža:
– Īsta sieviete sevi izjūt tad, kad viņai ir bērni. Viņa kļūst maigāka, saprotošāka.
Daba ir radījusi vīrieti un sievieti, un mēs viens otru papildinām, abas šīs puses ir vajadzīgas.
Kristīne Valtere:
– Tas ir stereotips, ka sieviete kā vadītāja nevar būt tikpat apdāvināta un ar tādām pašām īpašībām kā vīrietis. Sievietes vadītājas stils ir daudz harmoniskāks un līdzsvarotāks, un arī attiecības ar padotajiem labāk regulē tieši sieviete.
Astrīda Kroģere:
– Visam jābūt līdzsvarā: gan ģimenes dzīvei, gan profesionālai darbībai. Ir ļoti grūti veidot spīdošu karjeru, ja mājās viss iet šķērsām vai otrādi.
Maiga Krūzmētra:
– Laulības formas var mainīties, bet ģimene sabiedrībā ir vajadzīga vienmēr. Tā ir galvenais socializācijas instruments, kas veido sabiedrību, jauno paaudzi.
