Nesen Jelgavas tradicionālās konfesijas organizēja garīgajām vērtībām veltītu pasākumu ciklu, kurā ietilpa draudžu labdarības koncerts, izstāde «Kristīgās vērtības» un zinātniska konference «Baznīcas loma tūkstošgades mijā».
Nesen Jelgavas tradicionālās konfesijas organizēja garīgajām vērtībām veltītu pasākumu ciklu, kurā ietilpa draudžu labdarības koncerts, izstāde «Kristīgās vērtības» un zinātniska konference «Baznīcas loma tūkstošgades mijā». Par kristietības lomu sabiedrībā «Ziņas» iztaujāja vienu no šā cikla idejas autoriem Jelgavas diecēzes bīskapu Antonu Justu.
– Ideja par šādu ciklu izauga no Jelgavas tradicionālo konfesiju sadarbības. Organizējot šos pasākumus, mūsu galvenais mērķis bija labdarība. Turklāt mēs, tradicionālās konfesijas, gribējām sanākt kopā un apzināt vērtības, kas ir katrā kristīgajā konfesijā. Tā kā 2000. gads kristiešiem nozīmē Kristus dzimšanas jubileju, mēs to atzīmējām nevis, aizdedzinot divtūkstoš svecīšu, bet gan, palūkojoties, ko Kristus nozīmē mūsdienās, ko Viņš ir atnesis cilvēcei, ar domu par kristietības lomu trešajā tūkstošgadē.
Turpmāk, organizējot šādus pasākumus, mēs varētu vairāk apzināt sakrālās mākslas pieminekļus. Vēl viena tēma ir priesteri, kas darbojušies Jelgavā. Tas būtu vērtīgi gan draudzei, gan Jelgavas sabiedrībai. Es ļoti maz zinu, piemēram, par Jelgavas pareizticīgo draudzes vēsturi.
Kā jūs raksturotu konferences «Baznīcas loma tūkstošgades mijā» tematiku?
– Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskapa vietnieks vēstures zinātņu maģistrs Ainārs Baštiks runāja par to, kā kristīgās vērtības vairot un izplatīt. Ja garīgo pilnveidošanos nesākam ar mīlestību, pārējam nav nozīmes. Kas ir lielākā vērtība? Cilvēka personība. Ja nav cilvēka, nav arī morāles, nav gribas un prāta. Dzīvojot pēc šādiem principiem, jādomā arī par vides, veselības aizsardzību un apdrošināšanu. Tas viss ir savstarpēji saistīts. Cilvēks ir augstāk vērtējams tādēļ, ka Dievs viņu ir radījis.
Teoloģijas maģistrs Artis Burovs vērtēja baznīcas un valsts attiecības mūsdienās. Ir jābūt līgumam starp baznīcu un valsti, citādi baznīca ir pakļauta varas kaprīzēm.
Deputāta Antona Seiksta referāts bija par cilvēktiesībām šodienas skatījumā. Tās ved uz reliģijas un sirdsapziņas brīvību. Ja cilvēks jūtas brīvs, viņš ir brīvs reliģisks cilvēks.
Mākslas zinātņu maģistre Dace Babre runāja par sakrālās mākslas pieminekļiem un to aizsardzības problēmām. Latvijas baznīcas ir pieminekļi ar unikālām vērtībām, tās radījuši ģēniji. Mums vajadzētu izcelt viņu paveikto.
Kas vieno kristīgās konfesijas?
– Ētiski mūs vieno desmit baušļu, uz kuriem būvēta visa Eiropas kultūra. Satiekoties gan ar skolu direktoriem, gan ar pašvaldības pārstāvjiem, sapratu, ka izglītībai arvien vairāk ir vajadzīgs ētisks pamats. Skolas domātas ne tikai, lai izglītotu, bet arī, lai audzinātu. Piemēram, internets piedāvā gan labu, gan sliktu informāciju, un tās izvēle ir atkarīga no mūsu iekšējā principa. Tiklīdz sastopamies ar audzināšanu, rodas jautājums, kādas morālās vērtības mēs dodam. Nesen biju skolā, kur ieviesta ētikas un ticības mācība. Skolotāji man teica, ka tādējādi ir uzlabojies skolas gars, disciplīna. Redzu, ka mūsdienu cilvēki skatās uz nākotni nenoteikti.
Otrkārt, mūs vieno Kristus, kuram sekojam. Protams, kristietību var dažādi interpretēt, tādēļ jau ir radušās konfesijas. Tradicionālās konfesijas atšķiras no sektām ar to, ka negrib uzspiest savu pārliecību, bet gan vēlas palīdzēt izprast plānu, pēc kura Dievs cilvēku veidojis. Treškārt, vienojošais ir mīlestība un kristīšanas rituāls. Kristība ir gan grēku nožēla, gan ievešana Kristus noslēpumā. Tā taču ir pārdabiska pasaule, kurā grūti ieiet tādam, kurš to nevēlas pieņemt.
Padomjlaikos valdīja uzskats, ka cilvēks nācis no zemes elementiem un ir augstākais pērtiķa veidojums. Kristīgajā skatījumā cilvēks radīts pēc Dieva mēra. Ķermenis ir ņemts no zemes pīšļiem, bet dvēsele ir cilvēka prātā un gribā, kas, protams, ir ierobežoti. Dzīves grūtības jau rodas tieši no šīs ierobežotības.
Kā radusies neticība, šaubas? Kāpēc vispār pastāv iespēja šaubīties?
– Šaubīties ir cilvēciski. Mēs taču varam šaubīties pat par to, vai mūsu tēvs un māte ir mūsu īstie vecāki. Taču mēs ticam un paļaujamies uz to, ko viņi saka.
Ir skeptiķi, kuri pieņem visu, bet netic nekam. Taču arī viņi tic saviem pieņēmumiem. Katrs no mums kaut kam tic, katrs grib savu dzīvi veltīt kaut kam īpašam.
Vai kristīgās ētikas mācība būtu jāmāca kā obligātais priekšmets? Cik daudz šo priekšmetu mācīšana jāatvēl baznīcai?
– Katoļu baznīcai jau izstrādātas ticības mācības programmas atbilstoši katram vecumam. Ticības un ētikas mācībai vidusskolās ir jābūt stundu sarakstā, bet kā izvēles priekšmetiem. Ja ticības mācība būtu jāmācās obligāti, tas jau būtu sektantisms. Taču nevajadzētu šos priekšmetus atstāt kā pēcstundu darbu, jo tad iznāk tā, ka visam citam stundu sarakstā ir vieta, bet ticības mācībai nav. Vispirms vajadzētu radīt iespēj šādu mācību priekšmetu izmēģināt, lai gan zinu, ka Latvijā ir skolas, kur jau patlaban pēc izvēles var apgūt ticības mācību vai ētiku. Pašreiz mēs arī Jelgavā «lāpāmies» ar svētdienas skolām, bet es gribētu, lai kristīgās vērtības mācītu visās Latvijas skolās. Tikai tagad sākam apzināties, ka jaunieši arvien vairāk nododas narkotikām. Tāpat vidusskolas klasēs jārunā par laulību, par dzimumattiecībām, par to, kā cienīt pretējā dzimuma cilvēku.
Tā kā 30 gadu nodzīvoju Amerikā, no savas pieredzes zinu, ka bez kristīgās ētikas mācības mūsu skolas būs tādas kā Amerikā, kur mācību iestādes bieži tiek sauktas par zvēru dārziem. Arī Izglītības ministrijai vajadzētu uzņemties lielāku atbildību par jaunatnes garīgo izglītošanu. Man šķiet, ka jaunais ministrs pret šīm lietām izturas ar lielāku sapratni. Protams, pastāv grūtības, bet tādēļ jau esam mēs – tradicionālās konfesijas, kas cenšas palīdzēt šīs grūtības pārvarēt.
Mēs dzīvojam informācijas pārbagātībā, un jaunieši ir ļoti pašlepni. Kā jūs vērtētu sabiedrībā bieži sastopamo uzskatu – jā, mums ir vajadzīgas garīgās vērtības, bet nav vajadzīga baznīcas starpniecība?
– Ir cilvēki, kas neievēro baušļus un ir tādi, kas tos ievēro – arī netieši. Piemēram, ieslodzījuma vietās Sibīrijā bija nerakstīts likums, ka barība jādala vienlīdzīgi. Morāle jau veidojas pati par sevi, un, vai tā tiek izkopta saistībā ar kristiānismu – tas atkarīgs no brīvās sirdsapziņas, kas baznīcai ir jārespektē. Ja cilvēki, kas neiet baznīcā, dzīvo taisnīgu dzīvi, lai Dievs viņiem palīdz. Mēs tikai lūdzamies par to, lai viņi atrod lielāku cilvēcības pilnību. Cilvēki ir dažādās stadijās kā izglītības, tā arī morālās sapratnes ziņā.
Ir arī tā sauktie agnostiķi, kuri uzskata, ka Dievs ir neizzināms. Ja viņi ir konsekventi, viņi neko nezina arī par sevi, taču vienlaikus var būt zinātnieki. Piemēram, slavenā teorija par Lielo sprādzienu, no kura radās pasaule. Protams, šo teoriju var pieņemt, bet jautājums ir par to, kas šo sprādzienu radīja. Latvijā cilvēki ir audzināti materiālisma tradīcijās.
No kurienes nāk pasaule? Tā vienmēr bija – nav vajadzīgs izskaidrojums. Taču šāds izskaidrojums neapmierina cilvēku, kurš ir domājošs un brīvs.
