Viens no svarīgākajiem augstskolu attīstības uzdevumiem ir izveidot tādu augstākās izglītības sistēmu, kas spēj apmierināt sabiedrības vajadzības, nodrošinot kvalitatīvu izglītību.
Viens no svarīgākajiem augstskolu attīstības uzdevumiem ir izveidot tādu augstākās izglītības sistēmu, kas spēj apmierināt sabiedrības vajadzības, nodrošinot kvalitatīvu izglītību.
Patlaban aktuāla ir augstākās izglītības reforma un vispārīga studiju dalības maksas ieviešana ar iespējām ņemt kredītus. Tādejādi rastos papildu līdzekļi izglītības kvalitātes celšanai – pasniedzēju algām, mācību līdzekļiem. Taču pagaidām valstī nav pietiekamas ekonomiskās stabilitātes un labvēlīgas vides reformām. A.Tomašūns, Jelgavas 4. vidusskolas un Spīdolas skolas skolotājs:
– Princips, ka studenti paši nemaksā, ir pretrunīgs. Piemēram: no vienas puses, ja es redzu, ka par valsts budžeta līdzekļiem studē pedagogi, bet uz valsts skolu neiet strādāt un skolās nav skolotāju – kāpēc valstij par to jāmaksā? No otras puses – viņi uz skolu neiet, jo ir zemas algas. Iebildumi ir pret metodēm, kā valdība mēģina ieviest vispārējo studiju maksu un kreditēšanu. Tas nav pamatots ar analīzi, pētījumiem un prognozēm.
Par studentu kreditēšanu nav īstas skaidrības, kur radīsies nauda. Jelgavas Domes deputāts Agris Celms atzīst:
– Ideja pati par sevi nav slikta, taču es tam neredzu seguma. Baidos, ka kreditēšanas izmaksas var būt tik lielas, ka valstij šādas naudas nav. Tas ir ne visai veiksmīgs veids kā atslogot valsts budžetu uz vecāku un komercstruktūru pleciem.
Jau šogad valsts nevarēja nodrošināt kredītus visiem, kas to vēlējās. Tas daudziem studēt gribētājiem lika izvēlēties lētāko alternatīvu vai atteikties no tālākas izglītošanās vispār. Manuprāt, vispārējās studiju maksas ieviešana būtu pārdrošs solis Latvijas nestabilās ekonomiskās situācijas dēļ, un tādējādi izglītības ministrs Māris Vītols izsauc uguni uz sevi. Būs ļoti daudz neapmierinātu cilvēku, it sevišķi tie, kurus reformas skars pirmos. Pārmaiņu rezultāti nebūs jūtami uzreiz, tādēļ viņi nesapratīs, kāpēc jāmaksā. Turklāt mācību maksa var atturēt talantīgus, bet nabadzīgus jauniešus no studijām.
Par iespējamo augstskolu mācību dalības maksas ieviešanu tika aptaujāti 60 divpadsmito klašu skolnieki no Jelgavas 4. vidusskolas, Spīdolas un Jelgavas 2. ģimnāzijas. No aptaujātajiem 57 vēlas turpināt mācības augstskolās. Informētība par izglītības reformu ir pietiekama – tikai trīs aptaujātie uzskata, ka viņi par to nav informēti. Pēc vidusskolēnu domām, reformas iemesli ir mazs finansējums augstskolām un zemas pasniedzēju algas. Taču tik un tā 41 no respondentiem ir pret mācību maksas ieviešanu. Nav arī īsti skaidra kredītu piešķiršanas un atmaksas sistēma. Studentus atbaida neziņa par savu nākotni, jo Latvijā diezgan liela ir nodarbinātības problēma. Valsts noteiktā dalības maksa varētu būt apmēram 300 latu gadā, taču aptauja liecina, ka studenti vidēji ir gatavi maksāt par simts latiem mazāk – 200 latu.
Augstākas izglītības finansējums no valsts budžeta pēdējo gadu laikā samazinās, bet studentu skaits kopš 1991. gada Latvijas augstskolās ir nepārtraukti palielinājies. Salīdzinot ar 1993. gada rādītājiem, tas audzis trīs reizes, taču samazinājies ir budžeta studentu īpatsvars. 1995./96. gadā maksas studentu bija 45% un budžeta – 55%, bet 1998./ 99. gadā bija 65% maksas studentu un 35% – budžeta. Tas nozīmē, ka maksas izglītību iegūst gandrīz divas trešdaļas no studentu kopskaita. Taču līdzšinējā studiju maksa nesedz visus izdevumus. Alternatīvas vispārējās studiju maksas ieviešanai varētu būt:
1) palielināt mācību maksu maksas grupā;
2) nesamazinot izglītības budžetu, samazināt studentu skaitu, priekšroku dodot kvalitātei, nevis kvantitātei.
Lai arī kādas reformas augstākās izglītības sistēmā nebūtu, negribu būt izmēģinājuma trusītis. Vēlos būt droša par to, ka, samaksājot dalības maksu, saņemšu kvalitatīvu izglītību. Tāpēc, ja tiek ieviesta dalības maksa, man ir skaidri jāzina, ko par to saņemšu pretī.
Liene Barisa, 12. klases skolniece
