Cilvēces vēsturē ir mazas un lielas traģēdijas, un tās mēdz būt lokālas un globālas. Ebreju slepkavošana jeb holokausts ir viena no nežēlīgākajām cilvēces traģēdijām, kas jebkad pieredzēta.
Cilvēces vēsturē ir mazas un lielas traģēdijas, un tās mēdz būt lokālas un globālas. Ebreju slepkavošana jeb holokausts ir viena no nežēlīgākajām cilvēces traģēdijām, kas jebkad pieredzēta.
Nav apstrīdams holokausta piemiņas nozīmīgums, taču, sākot ar Konrāda Kalēja epopeju, neskaitāmas reizes ir pierādījies, ka dažiem labpatīkas ebreju slepkavošanu padarīt par kaut ko vairāk nekā par vēsturisko atmiņu, iespējams, domājot, ka tā viņi spēs atdzīvināt tos sešus miljonus, kas mira koncentrācijas nometnēs.
Efraima Zurofa un tam līdzīgu aktīvistu izdarības, šķiet, pēdējā laikā ir tracinājušas ne vienu vien. Nereti attiecībā uz Kalēju pat dzirdamas nopūtas, ka būtu labāk likuši to večuku mierā, sak, ko viņš jums nodarījis! Pat hipotētiski pieņemot, ka Kalējs ir vainīgs masveidīgajā ebreju iznīcināšanā, tomēr liekas neiespējami, ka viena cilvēka notiesāšana spētu no cilvēku apziņas izdzēst tieši vai netieši izjusto Aušvices, Buhenvaldes, Treblinku vai citās koncentrācijas nometnēs piedzīvotās slepkavības ainas. Viena sodīšana jau neko nemainīs. Tā ir neefektīvs līdzeklis, jo daudzos var sēt jaunas naida sēklas. Sevišķi ja sods tiek piemērots, kad pagājuši vairāk nekā 50 gadu, kopš traģēdijas, kurā vieni apstiprināja, ka cilvēce ir kļuvusi par nekontrolējamu nezvēru. Kaut arī šādiem noziegumiem nav noilguma, tomēr jāsaprot, ka šis nebūs pareizākais instruments, ar kuru likt samaksāt par miljoniem cilvēku ciešanām un asarām.
Svarīgākais ir vēsturiskā piemiņa. Ir jāveic viss, kas ir valsts spēkos, lai maksimāli izskaustu iespējamību, ka šādi notikumi varētu atkārtoties. Aplami jau iznāk, ka uzmanība tiek pievērsta tikai nacisma noziegumiem, aizmirstot kapeikas otru pusi – komunistiskā terora upurus. Tā teikt, nacisti ir izpelnījušies pārākumu, tālab izvērtēs tikai tā noziegumus. Aplami, jo šāds vērtējums rada priekšstatu, ka tie vieni sazin kā ir pārāki. Nē, starp slepkavām neviens nevar būt pārāks. Viņi ir un paliek slepkavas, kas ir zīmogs visai tālākai nācijas nākotnei. Gan Vācija, gan Krievija, gan arī citas totalitāri represīvas valstis ir radījušas sev zīmogus. Kaut arī Vācija pašlaik skaitās viena no attīstītākajām un civilizētākajām pasaules valstīm, tomēr kaut kur zemapziņas dzīlēs saglabājas atmiņas par to, kā agrāk vācu nācijas pārstāvji gribēja rūpēties par āriešu rasi. To var saukt par klišejisku domāšanas veidu, par stereotipisku uztveri, taču Aušvice un Buhenvaldes necilvēcības ir un paliek joprojām aktuālas un emocijas raisošas, kaut gan pagājuši jau vairāk nekā piecdesmit gadu.
Atsevišķu ortodoksālo ebreju apziņā vai zemapziņā acīmredzot vēl joprojām valda uzskats, ka pasaule nav pietiekami samaksājusi par ebreju tautas ciešanām. Tālab jāmeklē vēl un vēl. Jāuzjundī daudzu cilvēku sāpīgie pārdzīvojumi. Jā, Latvijā Otrā pasaules kara nacistu okupācijas laikā tika noslepkavoti apmēram 85 000 ebreju. Pašreiz nav zināma neviena dzīva persona mūsu valstī, kas būtu palikusi nesodīta par nacistiskajiem noziegumiem Otrā pasaules kara laikā, taču Simona Vīzentāla centra Izraēlā direktors E.Zurofs uzskata, ka Latvijā vēl ir daudz slepkavu. Aktuāls ir jautājums, vai mūsu valsts kaut ko slēpj, vai arī tā ir tikai Zurofa zemapziņas diktētā fantāzija. Patiesību sakot, grūti atbildēt. Grūti, jo vēsture, tas ir, pagātne ir pārlieku elastīga un ar to ir viegli manipulēt. Manipulējamība rada pretrunas, kas savukārt rada problēmsituāciju. Vēsturiskās liecības ir pretrunīgas. Tās liedz sniegt skaidru atbildi uz augšminēto jautājumu. Ir fakti, kas liecina par labu Latvijai: trīsdesmito gadu beigās Latvija, realizējot atvērto durvju politiku, sniedza patvērumu ebrejiem, kas glābās no nacistu vajāšanas; mums ir Žanis Lipke, kas nacistu okupācijas laikā Latvijā izglāba no nāves vairāk nekā 50 ebreju, taču ir arī nepatīkamas vēstures liecības, proti, civiliedzīvotāju, tai skaitā, daudzu ebreju slepkavošanā nacistiskās Vācijas pusē esot piedalījušies apmēram 1000 Latvijas pilsoņu. Tomēr tas viss un vēl daudz kas cits neļauj kādai no pusēm, Izraēlai vai Latvijai, apgalvot, ka tai ir pilnīga taisnība. Iespējams, ka uz augšminēto jautājumu ir klaji pragmatiska atbilde, jo klīst valodas, ka Zurofa uzsāktā akcija ir izskaidrojama ar Simona Vizentāla centra vēlmi piepildīt savus maciņus ar sponsoru ziedoto naudu. Nav labāka peļņas veida (šajā gadījumā) kā izvērsta provokācija pret kādu. Lai nu kā, tomēr nesapratni rada traģikomiskā situācija, kad no vienas puses Latvijai tiek pārmesta ebreju slepkavu netiesāšana, bet tajā pašā laikā Izraēlas pilnvarotā lietvede Baltijas valstīs Ronita ben Dora sešiem latviešiem pasniedz diplomu «Taisnais starp tautām», kas ir kā balva tiem, kas holokausta laikā glāba ebrejus…
Zurofa provakatīvā nesapratne rada neskaidrības citos, tāpat kā viņa naids rada naidu citos. Jau tagad Zurofs ir izpelnījies paprāvu latviešu sabiedrības daļas neapmierinātību gan ar savu demagoģiju, gan arī ar to, ka sācis tik agresīvā veidā «risināt» šo sāpīgo problēmu. Naids rada naidu. Komunisti radīja naidu, savukārt ienīsto komunistu tiesāšana šodien rada naidu krievu politikāņu vidū, kas apgalvo, ka ar šādām aktivitātēm Latvijā veidojas politiskais režīms, kas balstās uz «galēju nacionālismu un šovinismu». Zurofs ir uzaudzis ar naidu pret nacismu. Savu naidu materializējot, ebreji satrauc un rada neizpratni un naidu «pāridarītājos». Šķiet, ilgi vēl nebūs iespējams izbēgt, izrauties no šā mūžīgā rituma. Neizbēgt varbūt neizdosies, jo pagātnes liecības ik reizi atgādinās par sevi, kad atkal kādi politiskie radikāļi nāks kaut kur Eiropā pie varas (Austrijas variants).
Tomēr mazināt formulas «naids rada naidu» iedarbību ir iespējams. Tas ir iespējams, bet ne ar tādiem līdzekļiem, kādus lieto Zurofs. Vēsturiskā atmiņa ar tajā ietilpstošajiem instrumentiem ir efektīvākā metode, kas objektīvi apskata problēmsituāciju un cenšas rast risinājumu pretrunām, tās samierinot. Samierināt – tas nozīmē mazināt pretpolus, tas nozīmē mazināt naidu. Arī nupat Stokholmā notikušais starptautiskais forums par holokaustu ir tieši vēsturiskās atmiņas nopelns. Vēsturiskā atmiņa ir kā žogs starp divām galējībām, kas kā savdabīgs līdzeklis novērš jaunas savstarpējas pretišķības un cenšas satuvināt tās, atgādinot, ka naids rada naidu.
Mārtiņš Kaprāns, LU students
