Sākot mācības jaunajā skolā, Daiga uzreiz pamanīja savādo puisi. Viņš bija ieredzēts un gaidīts jebkurā sabiedrībā, taču tajā pašā laikā instinktīvi vairījās no visa un visiem.
Sākot mācības jaunajā skolā, Daiga uzreiz pamanīja savādo puisi. Viņš bija ieredzēts un gaidīts jebkurā sabiedrībā, taču tajā pašā laikā instinktīvi vairījās no visa un visiem. Lai gan Daigai puisis likās savdabīgs, tuvoties viņa tam neuzdrīkstējās. Līdz kādu dienu pusdienas pārtraukumā viņš pats sāka sarunu ar meiteni. Pēc tam viņi tikās aizvien biežāk, līdz tuvinājās tiktāl, ka viens otru saprata no pusvārda. Visas grūtības abiem kopā šķita pārvaramas. Bet – kādu dienu izrādījās, ka Daiga savu nozīmi puiša dzīvē ir pārvērtējusi, un, kad smagi ir viņam, viņa palīdzēt nespēj.
«Edmunds bija jocīgs cilvēks, visā meklēja jēgu un reizēm, kad kaut kas viņam likās neizprotams vai bezjēdzīgs, varēja aizdomāties, caurām dienām sēdēt bibliotēkas lasītavā, lai rastu atbildi uz sarežģīto jautājumu, kas parasti viņam arī izdevās,» stāsta Daiga. «Viņu ļoti interesēja dažādas ticības, kultūrvēsture, kuras pētīšanai viņš veltīja daudzas stundas. Bija reizes, kad tādam izzināšanas procesam viņš nodevās tiktāl, ka nejuta ne izsalkumu, ne slāpes. Viņam patika pētīt un salīdzināt Bībeles tekstus. Reizēs, kad viņš nevarēja lasītajam piekrist, Edmunds it kā jutās vainīgs. Tādēļ gadījās brīži, kad viņš staigāja nomākts un norūpējies, taču tādi neturpinājās ilgi. Daudz biežāk viņš apkārtējos viesa jautrību un dzīvesprieku.»
Garajā mācību gadā, tiekoties ik dienas, pārrunājot pārdzīvoto, ilgas stundas pastaigājoties tuvējā parkā, viņi aizvien vairāk pieķērās viens otram. Lēni un nemanot nāca atskārsme, ka vienam pret otru radušās dziļākas jūtas. Daigai, piedzīvojot mūžā pirmo mīlestību, šis bija īpašs laiks. Pavasara krāšņā daba likās vēl krāšņāka un dzīve – pilna prieku un pārsteigumu. Bet… gaidīto cerību vietā nāca smaga un sāpīga vilšanās.
«To dienu nekad nespēšu aizmirst,» savādā mulsumā atceras Daiga. «Bija aizvadīta pēdējā darbdiena pirms pavasara brīvlaika, un mēs kopā ar draugiem bijām nolēmuši sarīkot atvadu ballīti – domājām, ka netiksimies veselu nedēļu. Puiši bija sarūpējuši dzērienus, mēs, meitenes, gatavojām ko ēdamu. Vakara gaisotne bija nepiespiesta. Visi jokoja, un nekas neliecināja par nelaimes tuvošanos. Vakara gaitā puiši diezgan pamatīgi iedzēra. Vienīgi Edmunds alkoholam neķērās klāt. Mums tas nelikās nekas īpašs, jo viņš dzēra tikai ļoti retos gadījumos. Kad viesības ritēja pilnā sparā, Edmunds lēnā, bet noteiktā gaitā tuvojās logam. Viņš runāja kaut ko par putna brīvību. Tā kā bijām pieraduši pie viņa filozofēšanas, īpašu vērību neviens tam nepievērsa. Pavisam mierīgi attaisījis mūsu trešā stāva logu, sakot, ka šī dzīve viņam esot bijusi īpaša, ka mēs viņam esot daudz palīdzējuši un ka kādreiz mēs vēl tiksimies, Edmunds izkāpa pa logu. Neviens nepaspēja reaģēt.»
Sākotnējo šoku nomainīja drudžaina rīkošanās – daļa jauniešu noskrēja lejā cerībā vēl kaut ko glābt, divi puiši aizsteidzās pie telefona izsaukt ātro palīdzību, kas gan, kā izrādījās, Edmundam vairs nebija vajadzīga.
«Laiku, kamēr policisti rosījās ap Edmunda ķermeni un uzdeva dažādus jautājumus maniem draugiem, sēdēju kā sastingusi un nespēju atraut skatienu no vaļējā loga. Pēc brīža pamanīju, ka policists jautājumu uzdod man. Neko sakarīgu atbildēt nespēju – acu priekšā bija Edmunda sejas izteiksme, kad viņš teica, ka mēs vēl kādreiz tiksimies. Turpmākās dienas vairs skaidri neatceros, atrados savādā stāvoklī, kad apkārtējā darbība nespēja mani ne ieinteresēt, ne iesaistīt. Šajās dienās man blakus bija cilvēks, kas rūpējās par mani, galvenokārt, lai es nenodarītu sev ko ļaunu.
Arī atguvusies nespēju saprast, kādēļ Edmunds izvēlējās šo soli, kādēļ nemeklēja palīdzību pie manis. Vēl joprojām vainoju sevi nolaidībā un nevērībā. Kāds gan esmu bijis draugs, ja neredzēju, ka man tuvajam cilvēkam uzgūlies tāds smagums?
Nezinu, vai esmu mainījusies ārēji, taču noteikti zinu, ka manī ir izveidojies stāvs mūris, kas neļauj cilvēkiem ienākt manā sirdī. Vairs neiedrošinos kādu pielaist sev tuvu klāt. Lai kā arī cenšos, nespēju atbrīvoties no izjūtas, ka ikviens, kam esmu pieķērusies un kas man ir svarīgs, var beigt dzīvi tāpat kā Edmunds. Varbūt viņam tas ir atrisinājums. Bet man? Bet es? Es dzīvoju smagā neizpratnē – kur esmu pieļāvusi liktenīgo kļūdu?»
