Rektora pārdomas pēc atvaļinājuma.
Lauksaimniecības universitātes rektors profesors Voldemārs Strīķis nupat atgriezies no kārtējā atvaļinājuma. Taču arī šajā laikā redzēts gan dažādās ministrijās, gan zinātnieku forumos, gan pilsētas Domes sēdēs, jo, kā skaidro viņš pats, arī atvaļinājumā darbs mijies ar atpūtu.
– Pēc pašreizējiem noteikumiem, strādājot pedagoģisko darbu, pienākas divu mēnešu ilgs atvaļinājums. Taču, tajā pašā laikā veicot administratīvo darbu, nemaz nevar atļauties tik ilgu atpūtu. Neizmantotās brīvās dienas sakrājas, un, lai tās nelaistu zudumā, iznāk apvienot atvaļinājumu ar zināmu darba slodzi. Un tā man ir vismaz reizi pusgadā.
Pagājušais, augstskolas 60., gads bija sevišķi spraigs, pat pēc gadu mijas vēl nav iznācis īsti apjaust visus paveiktos un vēl darāmos darbus. Tālab gribējās kaut neilgu laika sprīdi pastrādāt radoši un bez steigas, tā, lai katru rītu nav jādomā par dienas darbiem, lai var drusciņ ilgāk pasnaust un nedzirdēt radio agrās rīta ziņas. Un atvaļinājumā pietika laika kā pārdomām, tā padarītā izvērtēšanai.
Katram ir skaidrs, ka lauksaimniecības augstskolas misija ir sniegt labas zināšanas topošajiem speciālistiem. Taču arī lauku saimnieki praktiķi uz universitāti raugās ar cerībām, ka tieši tur ir meklējamas atbildes uz daudziem viņu jautājumiem. Vai esat gatavi sadarbībai ar zemniekiem?
– Man pašam zemniecība ir asinīs kopš dzimšanas. Un šīs domas neliek mieru, jo es jūtu atbildību par mūsu laukiem šodien un rīt. Diemžēl sūrā ikdiena ir augstskolu aizvirzījusi mazliet prom no praktiskās saimniekošanas. No vienas puses uz to spiež nežēlīgie finansēšanas noteikumi, jo mums jādomā, kā pašiem nopelnīt vairāk līdzekļu, un zemnieks nav turīgākais mūsu sadarbības partneris. No otras puses mūsu augstskolai tiek izvirzītas prasības, kas pietuvinātas augsta līmeņa zinātnei. Tas, protams, ir vajadzīgs, lai mēs ieietu Eiropas akadēmiskajā vidē. Taču vietējā prakse dažkārt tiek atstāta it kā novārtā. Acīmredzot ir jādomā par īpašas brošūru sērijas izdošanu par visaktuālākajām lietām lauksaimniecībā, vides saimniecībā, mežsaimniecībā, pārtikas ražošanas nozarē – īstenībā visās ar lauku attīstību saistītās jomās. Esmu pamanījis, ka zemnieki meklē rakstus par tehniku, augkopību, lopkopību. Un ne jau tāpēc, lai no govs izslauktu 7000 litru piena, bet gan tāpēc, lai tiktu vismaz pie 5000 litriem. Tāpēc mums šis dialogs ir jāuztur. Pirms pāris gadiem uz universitātē rīkotiem semināriem sabrauca tik daudz zemnieku, ka aula izrādījās par mazu. Kopš tā laika ir sakrāta jauna informācija un jaunas idejas. Tāpēc es domāju, ka zemnieku dienas ir jāturpina. Lauksaimniekiem pieejama jāpadara mūsu pensionēto mācībspēku lielā zināšanu bagāža.
Vai universitātē ir domāts arī par pēcdiploma mācībām?
– Jā, arī tā ir būtiska mūsu darbības joma. Ne viens vien speciālists un zemnieks ir atzinis, ka viņiem pietrūkst agrākās Kvalifikācijas celšanas fakultātes. Viņi labprāt atbrauktu uz Jelgavu, lai nedēļu vai divas klausītos mācībspēkus. Profesors Antons Ruža, piemēram, varētu norādīt uz kļūdām, kuru dēļ septiņu tonnu vietā no hektāra iekūlums ir tikai piecas. Savas katedras esam aicinājuši reizi pa reizei organizēt seminārus. Taču es mudinu arī «Ziņu» lasītājus būt aktīvākiem padomdevēju aicinātājiem. Ja kādā katedrā telefona zvans atskanēs vairākkārt, sarīkot semināru nebūs problēma. Turklāt pēc attiecīga kursa noklausīšanās ir iespēja arī saņemt sertifikātu.
Atvaļinājuma laikā esat izanalizējis situāciju laukos. Kādi ir jūsu secinājumi?
– Izmaiņas laukos pēdējos desmit gados grūti nosaukt par attīstību. Savulaik Latvijas iekšzemes kopproduktā lauksaimniecības īpatsvars bija 20 procentu. Tagad tas ir tikai pieci procenti. Daži domā, tas tāpēc, ka sagrāvām kolhozus un sovhozus. Objektīva analīze liecina ko citu. Kolhoziem gan klājās labāk nekā pašlaik saimniecībām, tie arī ražoja vairāk, taču neaizmirsīsim, ka patērēja daudz vairāk iepirkto graudu. Otrkārt, Krievijā pārtikas cenas salīdzinājumā ar energoresursiem bija augstas. Kolhozos ražošanas efektivitāte līdz ar to bija zema, bet slēgtajā tirgū nebija grūti noturēties. Turklāt Krievijā bija neierobežots Latvijas pārtikas pieprasījums. Tagad situācija ir krasi mainījusies. Krievija neņem produkciju par mūsu prasīto cenu. Turklāt Rietumi ienāk šeit ar savu lēto preci. Kaut arī mūsu enerģijas cenas nav augstākas kā Rietumos, ar pašreizējiem resursiem un tehnoloģijām ražošana ir mazefektīva. Mūsu darbs nedod pievienoto vērtību un arī ir mazefektīvs. Pavirši rēķinot, 80 – 90 procentu apmērā lauki pilda vienīgi sociālo funkciju – ražo tikai iztikai. Atlikusī desmitā daļa strādā Eiropas līmenim atbilstoši. Studenti, atgriezušies no Anglijas, Vācijas, Dānijas stāsta to pašu, jo arī tur zemniekam neklājas viegli. Tāpat Amerikā piedāvājums ir lielāks par pieprasījumu, bet daudzviet pasaulē cilvēki cieš badu. Nevaram viņiem palīdzēt, jo mūsu produkcija ir dārga. Ja tā būtu par puscenu, to pirktu arī Krievija.
