Lēnu garu, ar apdomu, latu pie lata liekot,– tā esot sākusies zemnieku saimniecība «Daugava».
Lēnu garu, ar apdomu, latu pie lata liekot,– tā esot sākusies zemnieku saimniecība «Daugava», kas tagad izaugusi par daudznozaru kompāniju ar savu maizes ceptuvi un dzirnavām, piena pārstrādes cehu, slaucamo govju kompleksu, galdniecību, savu produkcijas noņēmēju pulku, tirdzniecības tīklu un, protams, ar nākotnes iecerēm.
– Kad pagastam pāri bija gājuši privatizācijas viļņi un ļaudis sapratuši, ko var un ko nevar ar savu jauno un mantoto īpašumu, Sērene gluži tāda nepalika kā citviet kolhozu fermas ar izsistiem logiem un noplēstu šīferi. Bija kas visu vāc vienkop un mēģina radīt daudziem noderīgas lietas, – tā saka visas lielās kompānijas pārvaldnieks Andis Liepiņš.
Lielo pārmaiņu sākuma gados tagadējās kompānijas vietā darbojusies jau kolhoza laikos iekārtotā ceptuvīte. Tās jaunajam saimniekam Aigaram Vaivaram piederējis arī privatizētais govju komplekss. Pēc principa, ka ēst cilvēks grib vienmēr, izlemts pie maizes klāt piedāvāt arī piena krūzīti. Atlika tik vien kā slaukumu padarīt pircējam pieejamu.
– Iesākumā pienu tikai pasterizējām un kannās vedām uz Rīgas tirgu. Un pirka! – stāsta Andis Liepiņš. – Tolaik jau vēl cilvēki neprasīja, lai piens būtu puķainā kastītē iesaiņots. Pietika, ka ir garšīgs un par pieņemamu cenu. Noiets bija, tādēļ pienu uz cehiņu vest aicināja arī apkaimes iedzīvotājus. Tā tas sākās – lēnu garu.
Atšķirībā no daudziem citiem jaunajiem uzņēmējiem, kas uzmirdzēja spoži kā zvaigznes un tikpat ātri pazuda, «Daugavas» saimnieks pirmo nopelnīto naudu nenopriecāja Kanāriju salu pludmales hotelī, bet ieguldīja ražošanas paplašināšanā, uzņēmuma attīstībā. Tika iegādāta jauna tehnika, pilnveidota ražošana maizes ceptuvē, kur tagad ir arī savs konditorejas cehs ar tik daudz izstrādājumiem, ka firmas veikalā pagasta centrā vienas vitrīnas jau būs par maz. Jaunas iekārtas un atjaunotas vecās ieguva galdniecības cehs, kas tagad sekmīgi konkurē ar dažu labu ārzemju ienācēju pat plastmasas logu un durvju ražošanā, kur nu vēl ar koka izstrādājumiem. Bet vasaras sākumā pilnībā gatavs būšot slaucamo govju komplekss. Nu akurāt tāds, kā, piemēram, Holandē – ar slaukšanas zāli un datorizētiem procesiem, ar barības maisītājiem un izdalītājiem. Un vismaz pagaidām noteikti šīs ērtības tikšot Latvijas brūnajām. Droši vien par iecietību tādos pārmaiņu laikos, pret ko melnraibās importa «preces» noteikti protestētu ar piena noraušanu. Bet pašas lielākās pārmaiņas laikam skārušas piena pārstrādes cehu.
Datorizētajā kantorītī rīta pusē darbs mutuļo. Notiek viss, kas saistīts ar produkcijas realizāciju. Tāpat kā pašā cehā – produkcijas ražošana.
– Te, laukos, nevajag neko sarežģītu, – saka pārvaldnieks. – Mēs strādājam ar to, kas ir. Abi ar saimnieku esam skolojušies tehniskās mācību iestādēs: es – Lauksaimniecības universitātes «mehos», saimnieks – Kandavā. Abi esam tehniskas domāšanas cilvēki. Apskatāmies, kur kas pietrūkst, un būvējam klāt. Cehā taču ražojam gan skapīšus, gan durvis, logus…
Ielūkojoties pašā piena ražotnē, skaidrs kļūst tas, ka abu vīru tehniskā domāšana ir arī veiksmīgi sazobēta. No ārpuses skatot spodri balto, taču ne visai lielo ceha ēku, ne prātā nevar ienākt, cik plašas, baltas un spožu iekārtu pilnas ir ražošanas telpas. Tīrība un spodrība – tas ir pirmais, kas krīt acīs. Gaiši flīzētas grīdas, balti griesti un baltas sienas, pat gumijas zābaki strādniekiem – balti!
– Nu tā taču smukāk izskatās, – smej Andis Liepiņš.
Bet ne jau smukuma dēļ katrs strādnieks, pirms iekļūst savā darbavietā, mazgājas moderni aprīkotā dušā, ietērpjas baltā darba virsvalkā un dezinficē rokas. Tas ir nepieciešams, tās ir obligātas prasības, kuru izpildi ik pa laiciņam pārbauda ne tikai paši, bet arī veterinārais un vēl citi kontroles dienesti. Kā ne, ja viena paviršība var sabojāt desmitu cilvēku darbu.
Tagad ziemā cehs ik dienu iepērk ap desmit tonnu piena, apmēram tikpat no ceha arī aiziet, bet jau vairāk nekā 30 izstrādājumu veidā ducī maršrutu. Arī uz Jelgavu. Viena no iecienītākajām «Daugavas» precēm esot dažnedažādie sieri un sieriņi. Ap Ziemassvētkiem un gadsimtu miju simtgramīgais saldais sieriņš dienā pieprasīts pat tūkstoš eksemplāros. Un kur tad vēl gardais, kūpinātais alus un Kaukāza, Iecavas, ķimeņu un vēl daudzi citi sieri! Vēl dažādu veidu jogurts, krējums, piens… Tos visus jau pircēji pazīst.
Svarīgākais ir tas, ka nevienam no «Daugavas» produktiem klāt nav nekā no importa, ne konservantu, ne cita kā ievesta. Tik vien ķīmijas kā pilieniņš krāsas. Visas dažādās sulas jogurtiem tiek pirktas tepat Latvijā – Pūrē –, piens nāk no pašu tuvākas un tālākas apkaimes piensaimniekiem. Arī no tādiem, kam tikai viena vai pāris gotiņu.
– Pagaidām vēl pienu vācam arī no «mazajiem». Žēl taču tantuka, tik vien viņai peļņas, kā no tās gotiņas, – saka Andis Liepiņš. – Taču pamazām pāriesim tikai uz lielajiem ražotājiem.
Ekonomika ir nepielūdzama. Un tā liek rēķināt arī rītdienai.
– Mūsu mērķis ir pašiem ražot izejvielas, pašiem tās pārstrādāt un pašiem realizēt, – skaidro pārvaldnieks.– Katru gadu cenšamies uzbūvēt kaut ko jaunu. Pašlaik top tīrās taras noliktava, celtnieki strādā govju kompleksā, firmas veikalā Aizkrauklē. Tiklīdz parādās nauda, tā tūlīt to liekam lietā.
Piena cehs vien darbu dod ap trīsdesmit strādātājiem, kur tad vēl visas pārējās kompānijas nozares! Ne velti Sērenes pagastā bezdarbnieku procents esot zemākais apvidū.
No konkurences daugavieši vismaz pagaidām nebaidās. Vispār uzņēmējus tuvākā apkaimē var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, bet tādu kā viņi neesot līdz Rīgas robežai. Tomēr iesūnot viņi sev neļauj. Ar SIA «Neo» noslēgts sadarbības līgums gan par jaunu recepšu izstrādāšanu, gan par jaunu tehnoloģiju ieviešanu. Ir sava māksliniece, kas veido produkcijas iesaiņojuma noformējumu. Tādēļ arvien klāt nāk kas jauns, pircēju pārsteidzošs un vilinošs. Bet tas jau arī ir ražotāja mērķis – visu pircējam.
«Daugavai» tas izdodas. Prece noliktavas plauktos neguļ, pieprasījums aug un zarojas pa visu Latviju. Pat Liepājā esot nopērkami produkti ar «Daugavas» firmas zīmi. Aug peļņa un uzņēmuma iespējas.
Un pārvaldnieks rāda pašā Sērenes centrā celtnieku sen pamesto pusbūvēto dzīvojamo māju, kurā dzīvību, gružus izvākdami, jau atjauno kompānijas būvstrādnieki:
– Te esam iecerējuši plašu kafejnīcu, uzņēmuma kantori un gan jau vēl kaut ko.
Bet uz jautājumu par pašu pārdrošāko sapni Andis Liepiņš atsmej:
– Aizbraukt uz Kanāriju salām…
