Ainai tagad ir 20 gadu, viņa studē Latvijas Universitātē un strādā stabilu, normāli atalgotu darbu.
Ainai tagad ir 20 gadu, viņa studē Latvijas Universitātē un strādā stabilu, normāli atalgotu darbu. Meitene cer, ka nekad dzīvē vairs neizjutīs tādas sāpes – pievilto mīlestību, pašnāvības mēģinājumu un nožēlu.
Tāpēc pašlaik viņa atturas apgalvot, ka jebkad piedzīvos stabilas attiecības.
Kad tu pirmo reizi iemīlējies?
– Pamatskolas septītajā klasē savas klasesbiedrenes vecākajā brālī. Vismaz tolaik domāju, kā tā ir mīlestība, kaut gan – kas to lai zina! Nē, tomēr tā bija iemīlēšanās, bet, kā jau pirmajā reizē, bez atbildes. Nevaru teikt, ka puisis mani ignorēja, tomēr kopā kā pāris nebijām.
Kādas ir tavas sāpīgākās atmiņas par mīlestību?
– Tagad esmu nonākusi pie secinājuma, ka man nav lemts piedzīvot skaistu, romantisku mīlestību, kuras laikā, kā saka, viss zied rozā ziediņiem un tamlīdzīgi.
Pirms gadiem četriem kāds puisis man ļoti nodarīja pāri. Nezinu, kā lai to izstāsta… Tas bija sen un it kā nesen. Tagad jūtas ir norimušas, esmu to visu kaut kur dziļi sevī ierakusi. Negribas atcerēties.
Jā, daži teiks: ne es pirmā, ne pēdējā, kuru puisis piemānījis. Taču ne jau bieži meitenes draugs apprecas ar viņas māsu. Man tā ir dzīves realitāte – sāpīga, bet patiesa. Tagad viss ir iegājis normālā ritmā, pat palīdzu māsai audzināt viņu dēlu. Reizēm ir ļoti grūti. Tas no tāda padsmitgadīga skuķīša prasīja pārāk daudz.
Mūsu attiecības bija brīnišķīgas, līdz vienā dienā draugs paziņoja, ka viņam labāk patīkot mana māsa. Dzīvojām visi trīs vienā dzīvoklī. Lai arī tas skan ļoti banāli – viņš vienkārši pārvācās no vienas gultas otrā. Viņš teica, ka pie visa vainīga esot atšķirība mūsu vecumos. Kad iepazināmies, viņam bija 23, bet man 16 gadu. Ne viens vien pāris redzēts arī ar lielāku gadu starpību, bet viņš turpināja apgalvot savu: mums vecums nesakrīt. Kā bija īstenībā, nezinu un nekad arī nemēģināšu noskaidrot, tas būtu pārāk mokoši.
Vai tu biji tik nelaimīga, lai nodarītu pāri sev?
– Jā, mēģināju. Labi, ka nekas nesanāca un seku arī nav.
Kā tu vērtē toreizējo rīcību?
– Muļķība un tikai. Kaut gan tad tā likās vienīgā izeja.
Tev ir svarīgi būt mīlētai?
– Jā, bet pašlaik mīlestībai manā dzīvē noteikti nav galvenā loma, drīzāk – darbam. Ar mani ir tā – ja iemīlos, vienmēr cenšos vairāk dot nekā saņemt pretī. Un tad… pēc īsa brīža viss jau ir cauri. Tomēr vīriešu uzmanība man, protams, ir vajadzīga. Nopietnās un stabilās attiecībās sevi diemžēl nevaru iedomāties, tāpēc arī prasības pret mīlestību man vairs nav lielas. Pašlaik arī nav svarīgi, lai tā būtu… Varbūt kaut kad vēlāk.
Vai tu varētu draudēt otram ar to, ka izdarīsi pašnāvību?
– Nē, ja kaut ko tādu domāju, tad vienatnē. Ar draudiem nevienu pie sevis nenoturēsi. Citas cenšas vīrieti nelaist prom, paliekot stāvoklī, bet arī tas visbiežāk neko nelīdz. Nevar noturēt pie sevis kādu, kurš nolēmis noteikti doties prom.
Kā tev šķiet, vai mūsdienās jaunieši varētu izdarīt pašnāvību mīlestības dēļ?
– Jā. Mīlestības vārdā taču notiek trakas lietas! Tikai mīlestībai tad jābūt ļoti lielai. Cēsīs arī divi jaunieši – puisis un meitene – kopā izdarīja pašnāvību. Skaisti, bet briesmīgi un traģiski.
Ko tādā veidā iegūst?
– Man pēc pašnāvības mēģinājuma kļuva grūtāk. Tas sarežģī dzīvi arī otrajai pusītei, jo viņš vai viņa arī vairs nezina, ko darīt un kā rīkoties. Ja vien šis cilvēks nav absolūti nejūtīgs un vienaldzīgs.
Kāds varētu būt jauniešu pašnāvību iemesls (varbūt vecāku ietekme, līdzekļu trūkums)?
– Nauda mūsdienu jaunatnei nav nemaz tik liela problēma, darbu, ja vēlas, var atrast. Vecāki? Arī diezin vai. Mūsdienās, man liekas, nav vairs daudz tādu despotisku vecāku, kas neļauj mīlniekiem mierīgi dzīvot. Jaunatne kļuvusi daudz neatkarīgāka un vecāku dēļ pašnāvību netaisīs. Visādi jau gan dzīvē gadās. Katram cilvēkam var būt personīgs iemesls, kura dēļ šo traģisko soli sper. Pašlaik ļoti daudz jauniešu tādas lietas izdara narkotiku reibumā, kad nedomā par sekām.
Vai vecāki izprot savu bērnu problēmas?
– Kā kuri. Labi, ja izprot un mēģina palīdzēt, pretējā gadījumā situācija var tikai pasliktināties.
Vai, tavuprāt, šādos gadījumos jāiet pie psihologa?
– Nē, ja ir draugu un ģimenes atbalsts. Pie speciālista palīdzību var meklēt, ja pat tuvie cilvēki nevar palīdzēt. Draugi tomēr ir labāki par psihologiem: uzklausa, dod padomu un neprasa piecus latus stundā.
Vai tieksme uz depresīvu noskaņojumu un pašnāvību ir uzskatāma par psiholoģisku traumu?
– Domāju, ka ne. Katram dzīvē pienāk lūzuma brīdis, kad jāizvēlas, ko darīt tālāk. Jaunībā daudziem tāda doma ienāk prātā. Varbūt, ja vienreiz kaut ko tādu iedomājas, saprot, ka dzīve mēdz būt arī draņķīga. Tas dod apziņu, ka tikai tev pašam jāiemācās to sakārtot un padarīt labāku. Neviens cits otra problēmas atrisināt nevar, arī psihologs taču neiedod recepti, ko darīt.
