Lai ietaupītu līdzekļus un atturētos no nevajadzīgiem pirkumiem pašapkalpošanās veikalā, Herta nolēma apmeklēt vietu, kurā vēl ir dzīvas sensenās pircēju un pārdevēju attiecības ar leti starp viņiem.
Lai ietaupītu līdzekļus un atturētos no nevajadzīgiem pirkumiem pašapkalpošanās veikalā, Herta nolēma apmeklēt vietu, kurā vēl ir dzīvas sensenās pircēju un pārdevēju attiecības
ar leti starp viņiem.
Kādreiz plaukstošā RAF dzīvojamā mikrorajona centrā pārliecinoši stāv divstāvu ēka, uz kuras jumta milzīgi oranži burti vēsta, ka otrajā stāvā atrodas tirdzniecības centrs «Pērnava». Arī pirmajā stāvā izvietoti vairāki veikaliņi un kafejnīca, taču Hertai gaišā atmiņā bija palikusi zaļu augu ielokā žūžojoša strūklaka, tāpēc viņa pa daudz pieredzējušām betona kāpnēm devās uz nama otro stāvu.
Kaut gan bija sagaidīts jaunais gads arī pēc ķīniešu kalendāra, veikala logus joprojām rotāja apsniguši egļu zari un mirguļojošas spuldzīšu virtenes.
Plašajā tirdzniecības zālē gar malām bija izvietotas pārtikas produktu nodaļas un neliela kafejnīciņa. Cerētās strūklakas vietā zāles centrā ir iekārtota kafijas, tējas un saldumu nodaļa. (Strūklaka tagad atrodas veikala rūpniecības preču tirdzniecības zālē.)
Novērtējusi situāciju, Herta iestājās pirmajā dažu cilvēku rindā un nopriecājās, ka varēs iegādāties dzīvu karpu (lielveikali parasti piedāvā tikai saldētas zivis vai to produkciju). Rinda uz priekšu virzījās diezgan lēni. Nē, pārdevējas strādāja raiti. Darbdienas vidū cilvēku nebija daudz un, kā varēja noprast, tie bija pastāvīgie pircēji, ar kuriem pārdevējas apsprieda ne tikai pārdodamo produktu kvalitāti un cenu, bet arī paziņu veselības stāvokli un ģimenes likstas. Tā, beidzot trekna un žiperīga karpa (Ls 1,10 par kilogramu) sita ar asti Hertas iepirkumu somā, un varēja virzīties tālāk. Viņa gribēja nopirkt vēl gabaliņu svaigas gaļas, bet par savu klātbūtni atgādināja karpa, un Herta saprata, ka tagad galvenā ir zivs, un devās tālāk.
Piena produktu nodaļā pirms Hertas stāvēja tikai viena kundze. Pārdevējas manipulācijas šķita mazliet dīvainas. Viņa ņēma no kases naudu un to rūpīgi pārskaitīja. Izskatījās, ka notiek naudas maiņa. Taču, ieklausoties sarunā, Herta saprata, ka tiek pārskaitīta kase, jo, lūk, pircēja uzskatīja, ka devusi latu, taču pārdevēja turējās pie pārliecības, ka tikai 50 santīmu. Beigās katra palika pie sava, bet Herta apmulsa – pārdevēja apgalvoja, ka tā šodien jau esot trešā pircēja, kura uzskatot, ka ir apskaitīta. Varbūt tas bija kāds jauns pircēju izklaides veids?
Nodaļā izvēle bija ļoti laba, taču ar grūtībām izdevās saburtot produktu nosaukumus – preces atradās plauktos, bet tie – aiz pārdevējas muguras. Tāpēc pirkt varēja kaut ko ļoti konkrētu un zināmu, un tas, protams, atturēja no liekiem tēriņiem. Bet, rūpīgi izpētījusi piena produktu vitrīnu, kurā bija arī daudz Lietuvas produkcijas, Herta izvēlējās Mažeiķos ražoto deserta biezpiena sieru. Sagriežot tas izskatās dekoratīvi (ar caurspīdīgiem krāsainiem želejas «lodziņiem»), un tam ir ļoti patīkama, maigi salda garša. Bet galvenais – tauku saturs ir tikai septiņi procenti! Herta bija aizmirsusi nopirkt tomātu mērci un palūdza to piena nodaļas pārdevējai, taču saņēma atbildi, ka no citām nodaļām produktus nepārdod.
Maizes nodaļā šķita, ka visā valstī ir viena maizes ceptuve, kas piedāvā tikai formas rupjmaizi un dažu citu šķirņu maizi. Toties dzērienu izvēle – grandioza. Milzīgajos ledusskapjos gozējās apsarmojušas dažādu degvīnu pudeles, šampanieši un arī bezalkoholiski dzērieni (dīvaini, kāpēc bērnam ziemā būtu jādzer auksta limonāde). Taču apbrīnot šo bagātību Hertai neizdevās. Zivs spēcīgi iebelza ar asti, un Herta devās mājup, apcerot labākos tās kaušanas paņēmienus.
