Zaļenieku kultūras nama vadītājs Uldis Neibergs atzīst, ka viņam kopumā pagājušais gadsimts bijis veiksmīgs un vairāk atmiņā palikušas labās lietas.
Zaļenieku kultūras nama vadītājs Uldis Neibergs atzīst, ka viņam kopumā pagājušais gadsimts bijis veiksmīgs un vairāk atmiņā palikušas labās lietas.
Liels pārdzīvojums vēl jaunekļa gados bijis 1957. gadā, kad viņš pēc liela konkursa uzaicināts piedalīties Vispasaules studentu un jaunatnes deju festivālā Maskavā.
– To pat nevar aprakstīt. Kas tad es toreiz biju? Nekas īpašs, bet man tika piešķirts tāds gods, – teic Uldis.
Vēl kā vienu no lielākajiem iespaidiem Uldis min to, ka viņam izdevās 80. gados būt Japānā.
– Mana lielā aizraušanās ir ceļojumi. Biju jau apmeklējis gandrīz visas Eiropas valstis, bet Austrumi bija sveši. Tāpēc ceļojums uz Japānu bija īpašs– unikāla daba, dzeltenā rase un savdabīgā domāšana. Pārsteidza tas, kā viņi audzina savus bērnus. Japāņiem vairāk nekā pie mums tiek sniegtas zināšanas estētikā, gleznošanā, dziedāšanā un dejošanā. Varbūt tieši tāpēc tik daudz grandiozu izgudrojumu nāk tieši no viņiem, – prāto Uldis Neibergs.
Sasniegumi Uldim bijuši arī darbā. Viņš Latvijā esot vienīgais kultūras nama vadītājs, kurš visu mūžu nostrādājis vienā darba vietā – Zaļeniekos. Reiz pat par šo darbu Maskavas tautsaimniecības izstādē saņemts apbalvojums. Taču galvenā uzvara, Uldaprāt, bija iespēja spēlēt Dailes teātrī.
– Es taču visu mūžu nodarbojos ar teātra lietām, un man ir prieks, ka beidzot esam tikuši tik tālu. Amatierteātru skatē «Gada izrāde ’99» Zaļenieku teātris dalīja otro trešo vietu. Tas bija mans mūža sapnis spēlēt uz Dailes teātra skatuves dēļiem, un nu tas ir piepildījies, – atzīst Uldis Neibergs.
Pie pagājušā gadsimta neveiksmēm Uldis Neibergs min tikai to, ka visu mūžu centies strādāt pēc labākās sirdsapziņas, bet «diemžēl pēdējā laikā ar kultūru iet tikai uz leju».
– Man bija izdevies izcīnīt tik daudz, taču nu šķiet, ka tas viss ir pagaisis, – kultūras namam ik pa laikam kaut ko «nogriež». Es pat smejos, ka sadumpojas un par sevi liek manīt skolotāji, mediķi, bet kultūras darbinieki stāv maliņā. Atliek vienīgi cerība, ka kultūrai grūtais laiks ir aiz muguras un, cilvēku dzīves līmenim uzlabojoties, tā atkal ar jaunu sparu ienāks viņu dzīvēs, – spriež Uldis Neibergs.
