Troksnis, ko sacēluši Latvijas politiķi, nozākājot leģionu un svītrojot 16. martu kā leģionāru piemiņas dienu no kalendāra, liecina par augsto kungu Latvijas vēstures nezināšanu.
Troksnis, ko sacēluši Latvijas politiķi, nozākājot leģionu un svītrojot 16. martu kā leģionāru piemiņas dienu no kalendāra, liecina par augsto kungu Latvijas vēstures nezināšanu.
Latviešu leģiona pirmsākums meklējams daudz agrāk pirms tā formēšanas sākuma 1943. gada pavasarī.
1940. un 1941. gada dramatiskie notikumi Latvijā – sarkano okupantu zvērības – radīja neaprakstāmu naidu tautā pret padomju varu.
Latvijas armija tika iznīcināta vēl pirms Vācijas un PSRS kara. Tā tika iekļauta PSRS armijas 24. teritoriālajā korpusā. Litenē tika apcietināti 560 virsnieki, kurus izsūtīja vergu darbos uz Noriļsku. No turienes pēc gadiem dzimtenē atgriezās nedaudzi.
Tai pašā laikā augstākā ranga virsnieki tika izsaukti uz Maskavu, lai tur «apgūtu militārās zināšanas», bet faktiski viņus iznīcināja. Var droši apgalvot: ja nebūtu «baigā gada», nebūtu arī latviešu leģiona.
1941. gada jūnijā daudzi latviešu patrioti devās mežos un purvos, lai kā partizāni sāktu bruņotu cīņu pret ienīsto okupācijas varu. Šīs cīnītāju vienības komplektējās galvenokārt no bijušajiem Latvijas armijas virsniekiem, instruktoriem, kareivjiem, policijas darbiniekiem un aizsargiem. 1941. gada vasarā tika organizētas pirmās pašaizsardzības vienības un policijas bataljoni, kuros pieteicās daudzi tūkstoši brīvprātīgo. Izveidoto 45 policijas bataljonu vīri bija ietērpti Latvijas brīvvalsts armijas formas tērpos. Lielākajai daļai no viņiem «baigajā gadā» tika represēti piederīgie.
Latviešu militāro formējumu pamatā nebija ideja cīnīties Vācijas labā, bet gan cerība atjaunot savu valsti.
Oficiālā Ādolfa Hitlera pavēle par latviešu leģiona izveidošanu datēta ar 1943. gada 10. februāri. Tās saturs ir šāds: «Pavēlu uzstādīt latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Vienības lielums un veids atkarīgs no rīcībā esošā latviešu vīru skaita. Ādolfs Hitlers.»
Latviešu leģionu sāka formēt 1943. gada pavasarī, un tas aptvēra visas bruņotās vienības, kas piedalījās Vācijas un Padomju Savienības karā. Leģionā tika iekļauti arī 11 policijas bataljoni. Tie kļuva par 19. divīzijas un visa leģiona pamatu.
Latviešu leģionu komandēja latviešu virsnieki, kas bija beiguši brīvās Latvijas un Vācijas karaskolas. Visas komandas tika dotas vienīgi latviešu valodā. Leģiona vienības soļoja zem sarkanbaltsarkaniem karogiem.
1944. gada martā abas latviešu leģiona divīzijas atradās Opočkas frontes iecirknī pie Veļikajas upes krastiem. 16. martā, gaismai austot, sākās viena no lielākajām kaujām par augstieni, kas militāri operatīvās apvidus kartēs bija apzīmēta ar cipariem 93’4. Kauja beidzās 19. marta agrā rītā. Šai cīņā, lai nosargātu minēto augstieni, pirmo reizi vienā frontes iecirknī plecu pie pleca cīnījās latviešu leģiona 15. un 19. divīzijas karavīri. Sarkanās armijas pavēlniecība pret abām latviešu divīzijām raidīja 11 divīziju, ciešot milzīgus zaudējumus. Negūstot cerētos panākumus, sarkanie uzbrukumu pārtrauca.
Tā kā latviešu leģiona divīzijas pirmo reizi kopā cīnījās 1944. gada 16. martā, latviešu karavīru trimdas Daugavas Vanagu organizācija nolēma 16. martu nosaukt par Latviešu leģiona dienu, kad atceramies latviešu karavīru varonību Otrā pasaules karā.
Atšķirībā no vācu SS vienībām leģiona karavīriem uz kreisās piedurknes bija vairodziņš ar Latvijas nacionālajām krāsām un uzrakstu «Latvija». Kara pēdējā posmā SS zīmotnes leģionāriem sāka nomainīt. 15. divīzijas cīnītājiem tās vietā bija Latvijas armijas uzlecošā saulīte, 19. divīzijas vīriem –ugunskrusts, robežsargu vienībām – melnas zīmotnes bez zīmēm un burtiem. Vācu gaisa spēkiem pakļauto vienību karavīri valkāja vācu gaisa spēku ietērpu ar lidotāju dienesta pakāpju apzīmējumiem un leģionāru vairodziņu uz kreisās piedurknes augšdaļas. Jāpiezīmē, ka līdz kapitulācijai visam latviešu leģionam zīmotnes nomainīt nepaspēja.
1944. gada 18. augustā Latvijas teritorijā beidzās mobilizācija plašākā mērogā un aktīvo cīnītāju skaits leģionā sasniedza 146 000 vīru, kas ir apmēram 8% no toreizējā Latvijas pilsoņu kopskaita, tātad tuvu maksimālai robežai, ko tauta no dzīvā spēka kara gadījumā spēj iesaukt karadienestā.
Leģionā un citos latviešu bruņotajos formējumos grūto frontes ceļu bija izstaigājuši ap 150 000 leģionāru. Kara ugunīs gāja bojā 50 000 latviešu vīru un jaunekļu. 3500 karavīriem dzīvība tika izdzēsta Staļina vergu nometnēs.
No latviešu leģionāru visvaronīgākajām cīņām bez kaujām Austrumu frontē pieminama Kurzemes cietokšņa aizstāvēšana. Latviešu 19. divīzija, kas ietilpa vācu armijas «Nord» grupas 6. korpusa sastāvā, kopā ar citām šīs armijas grupas divīzijām noturēja Kurzemi līdz kapitulācijai 1945. gada 8. maijā.
Kapitulēja Vācijas bruņotie spēki un to pavēlniecība, bet 19. divīzija Otrajā pasaules karā palika neuzvarēta.
Latviešu cīnītāju vēsturisko vērtējumu īsos vārdos apliecina virspulkvedis A.Silgailis:
«Latviešu leģions, ar kura vārdu Otrajā pasaules karā bija saistītas latvju tautas pēdējās cerības novērst Latvijas otrreizējo nokļūšanu PSRS verdzībā un atgūt dzimtenes brīvību, ir latvju dēlu lielās tēvzemes mīlestības un varonības apliecinājums.»
To vajadzētu saprast visiem, kas grib izdzēst 16. martu – Latviešu leģiona piemiņas dienu. No kalendāra to var izsvītrot, bet tautas atmiņā un vēsturē tā saglabāsies. Šo dienu arī šogad atzīmēs Latvijas nacionāli patriotiskas organizācijas, pēc dievkalpojuma Domā ejot gājienā uz Brīvības pieminekli, noliekot ziedus latviešu svētvietā.
