Kurzemes pusē vēl dunēja kanonāde, virs Jelgavas notika gaisa kaujas, bet es un manas paaudzes pusaudži jau devāmies uz skolu (tobrīd vienīgo – kurlmēmo skolas telpās).
Kurzemes pusē vēl dunēja kanonāde, virs Jelgavas notika gaisa kaujas, bet es un manas paaudzes pusaudži jau devāmies uz skolu (tobrīd vienīgo – kurlmēmo skolas telpās). Nebija ne grāmatu, ne burtnīcu. Katra neaprakstīta, neapdrukāta lapa bija zelta vērta. Piezīmes rakstījām uz sagrautās pilsētas drupās sameklētām iestāžu veidlapām. Trūka maizes, trūka papīra. Mūs mācīja, mēs paši mācījāmies taupīt papīru (un ne tikai).
Vairāk nekā pusgadsimts jau šķir mūs no nežēlīgā kara, gadu desmits – no okupācijas žņaugiem. Izaugušas jaunas paaudzes, izveidojusies cita attieksme pret dzīves norisēm. Sabiedrībā krasi jūtama noslāņošanās. Nabadzīgo skaits palielinās. Daudzi nespēj nopirkt (abonēt) avīzi, par grāmatu nemaz nerunājot.
Bet ir cilvēki, kas dzīvo, cepuri kuldami. Uz dārga krītpapīra drukā un bez maksas piegādā iedzīvotājiem mājās visādus krāsainus izdevumus, reklāmas, prospektus, katalogus utt.
Iznākusi Jelgavas Domes bezmaksas Informatīvā lapa par Siltumtīkliem. Tā noformēta gandrīz kā jubilejas buklets. Šā izdevuma izplatītāji dāsni tos dāļā pa labi un pa kreisi, pat pa diviem eksemplāriem: vienu iemet pastkastītē, otru iesprauž žoga spraugā!
Bet individuālo māju īpašniekiem nav nekādas darīšanas ar Siltumtīkliem. Krāšņie izdevumi pa taisno ielido krāsnīs un plītīs. Var secināt, ka Domei nav finansiālu problēmu. Par to varētu pat priecāties, tomēr der atcerēties: «Santīmu netaupīsi, pie lata netiksi!»
I.R.
