Jau četrdesmit gadu Artūra Šinta darba vieta ir ķīmiskā rūpnīca «Spodrība». Līdz 1991. gadam viņš tajā strādājis par galveno inženieri, bet tagad ir direktors. Žurnāla «Kapitāls» aptaujā par gada labāko biznesmeni viņš ir piecpadsmit laureātu vidū.
Jau četrdesmit gadu Artūra Šinta darba vieta ir ķīmiskā rūpnīca «Spodrība». Līdz 1991. gadam viņš tajā strādājis par galveno inženieri, bet tagad ir direktors. Žurnāla «Kapitāls» aptaujā par gada labāko biznesmeni viņš ir piecpadsmit laureātu vidū.
Izsūtīts latvietis vēlas mācīties
Tāpat kā daudzas latviešu ģimenes, arī Naudītes pagasta Šintus padomju vara nometināja aukstajā un tālajā Omskas apgabalā. Artūram tolaik bija tikai divpadsmit gadu, un viņam bija jāmācās. Pēc veiksmīgas vietējās vidusskolas beigšanas jaunais un uzņēmīgais latvietis gribēja turpināt izglītoties, tādēļ rakstīja vēstuli tuvākās augstskolas rektoram ar lūgumu represētu latvieti uzņemt Tomskas Universitātē. Par brīnumu atbilde bija pozitīva. Šis uzskatāms par pirmo tādu gadījumu vietējā augstskolā. Artūrs Šints atceras, ka pusotra tūkstoša kilometru garajā ceļā līdz Tomskai viņš devies divu čekistu pavadībā.
Tolaik Tomska bijusi neliela pilsētiņa ar izciliem universitātes pasniedzējiem, bagātīgu bibliotēku un zinātkāriem studentiem. Tā kā pilsētelē praktiski nebija izklaides iespēju, studentu dzīve galvenokārt aprobežojusies ar mācīšanos. A.Šints daudz laika pavadījis bibliotēkā un, kaut arī dzīves apstākļi bijuši ļoti grūti, šo dzīves posmu, kad veidojās viņa personība, vērtē pozitīvi. Pārvarot grūtības, gūtas atziņas par patiesajām vērtībām.
Kad noslēgumam tuvojies otrais mācību gads universitātē, Šinta kungs saņēmis ziņu, ka drīkst doties mājup. Taču līdz mācību gada beigām vēl bija atlikuši vairāki mēneši. Lai arī studentam ļoti gribējās atgriezties Latvijā, izglītība bija pirmajā vietā, un kurss tika pabeigts.
Cita skola, citas tradīcijas
Jau Tomskas Universitātē A.Šints sāka apgūt ķīmiķa specialitāti. Tādēļ likumsakarīgi, ka, atgriežoties Latvijā, viņš gribēja turpināt studijas Rīgas Politehniskajā institūtā. Sākumā gan bijušas bažas, vai viņš varēs studēt latviešu valodā, jo tajā nebija apgūts neviens speciālais termins, tomēr drīz vien valoda vairs nesagādāja grūtības. A.Šints uzsver, ka starp abām augstskolām bijusi liela atšķirība. Pirmkārt, jau mācību jomā, jo Tomskā studenti vairāk gatavoti zinātniskajam darbam, bet Rīgā – ķīmiķi praktiķi. Zināšanās bijuši daži robi. Otrkārt, krasi atšķīrusies studentu sadzīve. Tomskā visi bijuši vienādi nabagi, un par galveno tika uzskatīta zināšanu ieguve, bet Rīgā krasi bija redzama studentu dažādā turība. Pavisam neierastas šķita ballītes ar iedzeršanu.
1960. gadā A.Šints Rīgas Politehnisko institūtu pabeidza ar izcilību, saņemot «sarkano» diplomu.
«Spodrībai» vajag speciālistu
Pēc institūta beigšanas A.Šints varēja izvēlēties turpmāko darbavietu un bija jau nolūkojis amatu Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā, taču toreizējais rūpnīcas «Spodrība» direktors viņu pierunāja atgriezties dzimtajā pusē Dobelē un stāties pie galvenā inženiera pienākumu pildīšanas. A.Šints atceras, ka rūpnīca, kas nesen bija piedzīvojusi ugunsgrēku, atpalika no tolaik modernākajām tehnoloģiskajām iespējām, tāpēc jaunā inženiera pirmie spriedelējumi bija par to, kā vajadzētu būt un būs. Rūpnīcas vadībai tie šķita visai netipiski un nerealizējami, tomēr, pateicoties Šinta kunga uzņēmībai, «Spodrība» tagad kļuvusi pazīstama ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.
Vēl tā pati ģimenes māja
Rūpnīca saviem darbiniekiem būvēja privātmājas, un viena no tām tika piešķirta arī galvenajam inženierim. Tajā speciālists dzīvo vēl šodien, un tur pārdzīvoti gan prieki, gan bēdas. A.Šintam ir trīs meitas, diemžēl divu vecāko meitu māmiņu smaga slimība pieveica, pirms viņa spēja tās izaudzināt. Pēc vairākiem gadiem Šinta kunga dzīvē ienāca Malda un vēl viena meitiņa. A.Šints stāsta, ka ir laimīgs kopā ar savu ģimeni un pamatoti var lepoties ar trim meitām. Divas izveidojušas labas ģimenes, dāvājušas piecus mazbērnus. Vienīgi jaunākā meita Baiba vēl mācās.
A.Šints uzsver, ka ģimene ļoti atbalsta viņa darbu, jo tikai ārēji šķiet, ka būt par rūpnīcas direktoru ir skaisti un viegli. Patiesībā tas ir grūts darbs un aizņem visu dzīvi.
Direktors uzskata, ka nevar nodarboties tikai ar naudas pelnīšanu savai kabatai. Iespēju robežās ir jāpalīdz arī tiem, kuriem līdzekļu nepietiek. Tiek ziedots Dobeles Luterāņu draudzes baznīcai, Latvijas armijai, bērnunamam, atbalstīti dažādi kultūras pasākumi.
Liela loma A.Šinta dzīvē ir Dievam un baznīcai, jo ticība vieno cilvēkus un palīdz pārdzīvot sarežģītas dzīves situācijas. Klausoties Amerikas latviešu dzīvesstāstus, viņš nācis pie atziņas, ka, ja tur nebūtu latviešu draudzes, tad arī diez vai tautieši spētu izdzīvot un saglabāt savu nacionālo identitāti svešumā. Tomēr, kā uzskata A.Šints, baznīcai ir jāmainās līdzi laikam, jākļūst demokrātiskākai, ļaudīm pieejamākai, starp mācītāju un baznīcēniem nedrīkst būt siena.
Mēs esam pasaules līmenī
«Spodrības» direktors stāsta, ka jaunajos ekonomiskajos apstākļos nevar strādāt ar vecām metodēm un, tā kā jebkura pasākuma izdošanos galvenokārt nosaka cilvēku spējas un griba, liela vērība tiek veltīta rūpnīcas darbiniekiem. Pirmkārt, jāceļ speciālistu pašapziņa, tādēļ direktors paziņoja, ka rūpnīcas «Spodrība» speciālisti ir pasaules līmenī. A.Šints atceras: pirmoreiz izdzirdot šo apgalvojumu, ļaudis to uztvēruši ar ironiju, tomēr pēc desmitās reizes jau pasmaidījuši, bet nu jau strādā un uzvedas tā, kā klājas augsta ranga speciālistam. A.Šints uzskata, ka tie nav bijuši tikai tukši vārdi, bet realitāte, jo rūpnīcas produkcija ir konkurētspējīga pasaules tirgū un to ražojuši labi speciālisti.
Ļoti sen, rūpējoties par saviem darbiniekiem, rūpnīca būvēja viņiem ģimenes mājas. Daļa no labākajām tradīcijām ir saglabājusies. Vēl joprojām svētkos tiek apsveikti bijušie darbinieki, kopīgi svinēti Ziemassvētki un darīts liels darbs.
