Daudzu eiromīļu sirdīm Eiropas Komisijas prezidenta Romāno Prodi un Eiropas Savienības paplašināšanas komisāra Gintera Ferhoigena vizīte Latvijā likusi pukstēt straujāk.
Daudzu eiromīļu sirdīm Eiropas Komisijas (EK) prezidenta Romāno Prodi un Eiropas Savienības (ES) paplašināšanas komisāra Gintera Ferhoigena vizīte Latvijā likusi pukstēt straujāk. Formāls pamats tam ir abu Eiropas institūciju amatpersonu atzinīgie izteikumi par Latvijas paveikto ceļā uz ES. Blakus uzslavām izteikti arī vairāki nosacījumi un rekomendācijas, un ir svarīgi saprast to patieso nozīmi.
Pretēji Latvijas Ārlietu ministrijai abas Eiropas amatpersonas atzīst divu pievienošanās grupu eksistenci. No abu ES institūciju pārstāvju teiktā var noprast, ka Latvija labākajā gadījumā var tikai panākt pirmās grupas valstis–nedz Prodi, nedz Ferhoigens ne reizi nav izteikušies par to, ka mēs varētu kādu no tām apsteigt. Pārdomas rada arī Prodi izteikums, ka Baltijas valstīm integrācijas procesā jādarbojas individuāli un ka tās ES varētu iestāties dažādos termiņos. Negribētos apelēt pie triju Baltijas valstu vienotības, kura sen vairs neeksistē sākotnējo ieceru līmenī, runa ir par prasību līmeni, kādu kandidātvalstis var uzrādīt ES institūcijām iestāšanās sarunu laikā. Ir tomēr atšķirība, vai ES komisijas sarunas uzsāk ar katru kandidātvalsti atsevišķi vai ar valstu grupu, kurām ir unificētas prasības, teiksim, lauksaimniecības subsīdiju politikā. Šādas diplomātijas metodes senie romieši sauca par «skaldi un valdi» politiku. Šķiet, vairāku objektīvu iemeslu dēļ Eiropa paplašināšanu uzņem ar daudz mazāku jūsmu nekā pirms gada vai diviem, kaut gan tā saprot, ka mēs Eiropai esam ne mazāk vajadzīgi kā viņa mums. Delikātu un ES negaidītu pārsteigumu ir sagādājusi Austrija. Var un vajag nosodīt Jerga Haidera un viņa partijas biedru izteikumus, kuros pavīd nacisma ideoloģijas ēnas, taču tajā pašā laikā neviens nevar valstij pārmest demokrātijas principu neievērošanu, jo Haidera partijas ievēlēšana bija vēlētāju griba. Austrijas piemērs liek domāt par neviennozīmīgu ES iedzīvotāju atbalstu savienības paplašināšanai.
Vēl viens iemesls, kādēļ noplacis Eiropas paplašināšanas spars, ir ES vēlēšanās pēc iespējas ilgāk subsidēt savus lauksaimniekus. ES darboņi labi apzinās, ka agri vai vēlu no šīs vienlīdzīgas konkurences tirgu izkropļojošās politikas būs jāatsakās, taču ir saprotamas arī viņu bažas par lauksaimnieku protesta akcijām. ES jau tagad ir pārāk liels bezdarbnieku īpatsvars, un vairākās valstīs tas pārsniedz pašreizējo Latvijas bezdarba līmeni. ASV tas ir divreiz mazāks nekā Eiropā.
Viens no Prodi izvirzītajiem nosacījumiem, kuru izpildot, Latvija varētu panākt pirmās grupas kandidātvalstis, ir «likvidēt valstī pastāvošo sociālo un ekonomisko nevienlīdzību». Ja šī frāze nozīmē turīgāka vidusslāņa izveidošanu un iedzīvotāju maksātspējas paaugstināšanu, tad tā ir saprotama, bet, ja tā jāsaprot burtiski, tad tā ir atgriešanās pie sociālisma principiem un utopijas. ES ar saviem miljardieriem un bezpajumtnieku tūkstošiem ir klasisks ekonomiskās nevienlīdzības piemērs. Protams, Eiropa ir vairāk pārtikusi nekā kandidātvalstis, līdz ar to lielāks ir arī valsts sociālais atbalsts mazturīgajiem.
Iepriekšminētais, protams, nenozīmē, ka Latvijai nevajadzētu iestāties ES. Par labu integrācijas procesam runā gan valsts ģeopolitiskā situācija, gan arī ekonomiskās attiecības ar mazprognozējamo Krieviju. Tomēr jau šodien ir skaidrs, ka integrācija ES nebūs vienkārša un no Latvijas prasīs kaut ko vairāk par politisko gribu.
