2. februārī varēja pārliecināties, ka tiešām Zemgales prospektā Jelgavā «tumsa ir gaismu aprijusi».
2. februārī varēja pārliecināties, ka tiešām Zemgales prospektā Jelgavā «tumsa ir gaismu aprijusi». Parks turpat blakus bija gaismas pārpilns. Kaut tikai dažas no spuldzēm būtu novietotas pie autobusu pieturas dzelzceļa stacijas tuvumā! Tad nevajadzētu paļauties uz laimi saskatīt autobusu sarakstā meklēto garām braucošo automašīnu lukturu gaismas kūlī vai klaušināt pieturā stāvošos par tev vajadzīgā autobusa atiešanas laiku.
Pēc visa iepriekšminētā tomēr paliku kājām gājējos, jo nez kādēļ 8. autobuss aizbrauca agrāk, nekā rakstīts sarakstā. Kur te vaina? Izgāju no «tumsas zonas» un devos pilsētas centra virzienā. Cerēju Lielajā ielā sagaidīt kādu no pilsētas maršruta autobusiem. Skaista un gaiša bija Pasta iela. Tur stabos dega lampas – katrā pa pārim augsto stabu galos. Būtu tās zemāk novietotas, tad iela būtu vēl gaišāka.
Gāju un nebeidzu domāt par kontrastiem pilsētā. Nemaz negribas ticēt, ka Zemgales prospekts ir pilsētas nomale, kurā
dzīvojošie pieradināti pie dabas noteikumiem – dienā gaisma, naktī tumsa. Ne man par to spriest. Lai par šiem «kontrastiem» domā gudrās galvas, kas algu
saņem, bet reizēm piemirst, par ko.
Silvija Šinke, pensionāre
