Ilgstošais miera process Ziemeļīrijā atkal nonācis strupceļā, jo Īru republikāņu armija noteiktajā termiņā neuzsāka atbruņošanos.
Ilgstošais miera process Ziemeļīrijā atkal nonācis strupceļā, jo Īru republikāņu armija (ĪRA) noteiktajā termiņā neuzsāka atbruņošanos. ĪRA kārtējo reizi izsaukusi neapmierinātību Londonas valdībā ar nepakļaušanos, bet par cietējiem jeb peramajiem puikām kļuva tikai pagājušā gada beigās izveidotā Ziemeļīrijas valdība, kur pie vieniem vadības «rokturiem» nosēdās senie un līdz tam nesamierināmie ienaidnieki – unionisti un republikāņi. Pirmie pārstāvēja protestantisko Ziemeļīrijas sabiedrību, bet otrie – katoļu. Pēc Londonas valdības karstgalvīgā lēmuma atstādināt Ziemeļīrijas valdību sekoja valstsvīru steidzīgie paziņojumi, ka miera process nav atkal nonācis krīzes apstākļos, bet gan jaunā starpfāzē, kuras laikā tiks lemts par atbruņošanās risinājumiem, kas būtu pieņemami abām iesaistītājām pusēm. Miera procesa apstākļos, kas pats par sevi ir kā evolūcijas vēsture ar saviem kāpumiem un kritumiem, kā arī ar neatbildamiem jautājumiem «No kurienes mēs nākam? Un kurp ejam?», Londonas valdības lēmums attiecībā uz Ziemeļīrijas valdību ir neizprotams. ĪRA neuzsāka atbruņošanos tai noteiktajā laikā, tomēr kopumā stāvoklis Ziemeļīrijā kopš pagājušā gada beigām bija normalizējies, un cilvēku mirstības cēloņi biežāk bija slimības un autoavārijas, nevis politiskais terors. Dzīve katoļu un protestantu kopējā dzīves telpā Ziemeļīrijā bija kaut kā sastutējusies virzībai uz stabilitāti, līdz nāca Londonas politiskais lēmums radīt «melno caurumu» apgabala pārvaldes vietā. Kāda risinājuma mirāža rēgojās augsto Londonas valdības vīru acu priekšā, atstādinot Ziemeļīrijas valdību, diezin vai viņiem pašiem ir palicis prātā. Kas kļūs par tagadējā vakuuma aizvietojošo spēku? Vai ĪRA neizlems, ka atkal pienācis laiks ķerties pie ieročiem, ja jau Ziemeļīrija ir tikai Londonas pakļautībā? Laikraksts «The Times» atbildību par Ziemeļīrijas valdības atjaunošanu amatos pilnībā deleģē Īru republikāņu armijai, sakot, ja tā noliks ieročus, valdība sēdēs savos krēslos, ja ne – vainīga būs pati ĪRA. Īru republikāņu armijai ir nolikts nākamais termiņš – maijs. Ziemeļīrijas valdības sastāvā esošais ĪRA civilais atzars «Senn Fenn» ar Geriju Adamsu priekšgalā vairākkārt uzsvēris, ka nav tiesīgs runāt pašas ĪRA vārdā un pieprasīt atbruņošanos. Tomēr neviens no politiķiem otrpus galda nav ierosinājis tikties ar ĪRA tiešajiem pārstāvjiem un sēsties ar tiem pie viena sarunu galda. Varbūt tas varētu būt viens no bezgalīgā miera procesa nākamajiem soļiem, kaut gan tā iespējamība pagaidām līdzinās nullei, jo neviens sevi «cienošs» politiķis nesēdīsies pie sarunu galda ar teroristiem.
No malas raugoties uz topošo gigantisko veidojumu, ko sauc par Eiropas Savienību, pagaidām nav skaidrs, kādā veidā šā milža iekšienē nākotnē kārtosies separātiskie centieni, kad kāda tauta, piemēram, Lielbritānijas sastāvā vēlēsies atdalīties no tās. Kāds būs šīs tautas tālākais ceļš, atrodoties ne tikai vairs Lielbritānijas, bet arī Eiropas Savienības sastāvā? Vai basku separātisti, atdaloties no Francijas un Spānijas un veidojot savu valsti, spēs pilnīgi savrup nostāties attiecībā uz ES? Savienības finansiālais aspekts politiķiem, kas domā par paplašināšanos, ir daudz maz skaidrs, ko diez vai var teikt par ES funkcionēšanu milzīgas valsts veidolā, kur notiek ne tikai centrtieces virzība, ko iesākušas konkrētas valstis, bet arī centrbēdzes, ko īsteno neapmierinātās tautības lielāko valstu iekšienē, kas jau ir ES vai ir ceļā uz to. Ziemeļīrijai ir ĪRA, Turcijai – Odžalans ar savu strādnieku partiju, un skaidrs ir tikai viens: turpmākā šo reģionu vai valstu attīstības iespējamība ir tikai miera un demokrātijas ceļā. Pie sarunu galdiem, nevis partizānu kara apstākļos.
