Salmans Rušdi «Maura pēdējā nopūta», apgāds «Atēna», 1999.
Salmans Rušdi «Maura pēdējā nopūta», apgāds «Atēna», 1999
Jau desmit gadu Lielbritānijā policijas apsargāts Salmans Rušdi slēpjas no musulmaņu fanātiķiem, kas joprojām var izpildīt Irānas valdnieka Homeinī rakstniekam pasludināto nāves spriedumu par «Allaha zaimošanu» romānā «Sātaniskās vārsmas».
Dzimis indiešu musulmaņu ģimenē, mācījies Kembridžā S.Rušdi pieredzējis gan savu grāmatu sārtus, gan «krustāsišanas bītņiku knauķu» jeb eiropiešu «veselā saprāta» apbrīnu un uzmācību. Katras viņa grāmatas iznākšana, tāpat paša rakstnieka parādīšanās sabiedrībā, ir notikums.
Teikt, ka «Maura pēdējā nopūta» ir kādas indiešu dzimtas stāsts, kultūru sajaukšanās laikmeta epopeja vai neticami bagātas iztēles pašatklāsme, nozīmē nepateikt neko. Karstens Lomholts latviešu izdevuma pēcvārdā S.Rušdi dēvē par «kultūras aprakstītāju», kas rakstu valodai piešķir jaunas dimensijas. Jo «mūslaikos pasaule ir pilna ar jautājumiem, un skaistumam ir jauni veidi» (Rušdi). Kādi? Meklējiet rakstos!
Piecsimt lappušu jēgām, alūzijām tik blīva, vairāk kompozicionāli nekā sižetiski saistīta, teksta lasīšana no lasītprasmes pārbaudījuma pārtop par dīvainu seansu (S.Rušdi, līdzīgi kā E.Hemingveja darbi, tapuši filmu un aizlaiku eposu ietekmē). Galvā! Kur, iespējams, šie «murgainie» teksti jau ir. Un, ja ne pasaulē, galvā nudien no lasīšanas daudz kas mainās. Turklāt pacietība (arī S.Rušdi prozā) pieminēta kā tikums.
