Velta Jaņina par pārdevēju strādā kopš 1976. gada un visu laiku – Zaļenieku veikalos.
Velta Jaņina par pārdevēju strādā kopš 1976. gada un visu laiku – Zaļenieku veikalos.
Velta teic, ka pārdevējas amats esot pats ikdienišķākais un reizēm arī nenovērtēts, taču vajadzīgs.
Par pārdevēju Velta kļuvusi likteņa sakritības dēļ.
– Jaunībā šķita, ka mans dzīves aicinājums ir būt pedagogam. Tam arī sekoju – iestājos Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā un pasniedzu stundas Zaļenieku Lauksaimniecības skolā. Taču tad negaidīta atnāca mīlestība un arī bērni. Paņēmu akadēmisko gadu, bet pēc tā izrādījās, ka mans kurss likvidēts. Tā, mājās sēdēdama sāku prātot, ko es varētu darīt. Uzzināju, ka veikalā vajadzīga pārdevēja un nolēmu pamēģināt, – stāsta Velta Jaņina.
Darba plusi un mīnusi
Pirms stāties aiz letes, viņa mācījusies veikalnieku kursos.
– Tie patiesi bija vērtīgi – mums iemācīja ļoti daudz. Tolaik kalkulatori bija liels retums un visu pirkuma summu bija jāsarēķina galvā. To visu apguvu lieliski, un
tagad man tas ir asinīs. Diez vai mūsdienās pārdevējas tā strādā, – spriež Velta.
Mainās dzīve, un mainās arī darbs – Velta to var salīdzināt.
– Pašlaik lielākais mūsu darba mīnuss ir garās stundas. Mums, piemēram, jāstrādā no pulksten 9 līdz 20, agrāk tā nebija. Tagad prasības ir nopietnākas, katrai paciņai vārda vistiešākajā nozīmē jāstāv klāt – nedod Dievs, ka produktam beidzies derīguma termiņš –, un pircēji arī kļuvuši daudz izvēlīgāki. Bija laiki, kad stāvēja rindā un pat lāgā nezināja, ko tur dod – pirka visu un ne jau pa gramiem, bet kārtīgos kilogramos. Tagad atnāk cilvēks un palūdz trīs cīsiņus vai vienu siļķi. Ir jau tie laucinieki nabagi, ko tur lai saka, – tā Velta.
Visātrāk izpērk maizi
Zaļenieku veikalā visātrāk no plauktiem pazūdot maize.
– Tā ir tā pati ikdienišķākā prece, ko pērk pagasta ļaudis. Vēl visai labi viņi pērk, piemēram, pelmeņus un zivju pirkstiņus. Tas varbūt tāpēc, ka Zaļeniekos ir arodvidusskola – audzēkņiem jau vajag ātri pagatavojamu maltīti un lētu. Ir jau tā, ka mēs, ieraugot pircēju, zinām, ko viņš vēlas. Miestiņš mums mazs, un savējos pazīstam. Atnāk cilvēks un prasa: – Man lūdzu «Zemgales Ziņas» un «Elitu»! Tā viņš nāk un prasa katru dienu, kā tad lai neielāgo? – smej Velta.
Reklāma ir laba lieta
Ir dzirdēts, ka reklāma nav vajadzīga un cilvēkiem tā sen apnikusi, taču Velta stāsta, ka savā praksē novērojusi gluži pretējo.
– Cik vērtīga gan ir tāda reklamēšana! Mūsu veikalā šad tad ir degustācijas dienas – gaļas izstrādājumiem, alkoholam, maizei un citiem produktiem. Tās ir īstas svētku dienas! Lauku tantuki atnāk sapucējušies, un viņām tas ir kas īpašs, – stāsta pārdevēja,– un pēc tādas iespējas pašam nogaršot produktus cilvēks nākamreiz zina, ko izvēlēties. Ja viena vai
otra desa iepatikusies, tad nākamreiz jau vairs neprasa, kāda tur tā desiņa.
Arī veikalos ir tukšas dienas
Zaļeniekos ar ļoti pārtikušiem iedzīvotājiem nevar lepoties, tāpēc arī veikalos ir savas tukšās dienas, kad cilvēkiem vienkārši nav naudas.
– Lai gan mēs pašas vēl nesaņemam pensiju vai kādus citus pabalstus, skaidri zinām, kad šī nauda tiek izmaksāta. Astotajā datumā vietējie saņem algu, tad nāk pensijas, bērnu pabalsti, bet mēneša beigās un sākumā visi dzīvo ļoti taupīgi, tad veikalā prece tā neapgrozās. Uz parāda gan mēs neko nedodam – tāds mums noteikums, lai gan labi saprotam cilvēku vajadzības, – teic Velta.
Pārdevēja stāsta, ka Zaļeniekiem ir lieliska satiksme ar Jelgavu, tāpēc daudzi cilvēki izvēlas iepirkties arī lētajā Jelgavas tirgū.
– Es pati, piemēram, arī vismaz vienreiz mēnesī braucu uz Jelgavas tirgu un sapērkos dažādus produktus ilgākam laikam. Mums, lauciniekiem, arī tie divi lati, ko ietaupām, ir daudz, – atzīst Velta.
