Pozīcijas partijas, šķiet, ar bažām gaida nākamās pašvaldību vēlēšanas. Par to liecina mēģinājums vienoties par jaukto pārvaldi piecu reģionu modelim.
Pozīcijas partijas, šķiet, ar bažām gaida nākamās pašvaldību vēlēšanas. Par to liecina mēģinājums vienoties par jaukto pārvaldi piecu reģionu modelim. Skaidrs, ka Eiropas Savienības (ES) strukturālo fondu izveidei ir nepieciešami lieli reģioni, kā būtu teicis premjers – ar pietiekamu ekonomisko kapacitāti. Tomēr pozīcijas bailēm no lieliem vēlētiem reģioniem nav ne mazākā pamata. Latvijas varas decentralizācija un ekonomiski attīstītu reģionu izveide ir viens no priekšnoteikumiem iedzīvotāju uzņēmējdarbības vides uzlabošanai un iedzīvotāju labklājības paaugstināšanai. «Tēvzemiešu» bažas par Latvijas federalizāciju un valsts nacionālās nozīmes samazināšanu nenoliedzami prasa nopietnāku skaidrojumu, no kā tad viņi baidās. Pagaidām it kā nav pamata spekulācijām par separātisma tendencēm valstī. Ventspils vēl nav pievienojusies Zviedrijai, arī Latgalē vēl nav noticis referendums par Vitebskas guberņas atjaunošanu tās vēsturiskajās robežās. Nesaprotamās bailes no «Vislatvijas federizācijas» citādi nav izskaidrojamas. Nacionālās valsts nozīme un nacionalitāte kā teritoriju vienojošs faktors uz globalizācijas un Latvijas iestāšanās ES sarunu fona «tēvzemiešu» piedāvātajā kontekstā ir morāli novecojuši termini. Cita lieta ir nacionālā identitāte – tās aktualitāte neizzudīs nekad, un tā būs viens no latviešu nācijas garīgā veseluma, izdzīvošanas un uzplaukuma kritērijiem.
Reģionālās reformas ietvaros ir jāizvēlas, ko mēs gribam – nacionālas nozīmes valsti vai attīstītus reģionus. Latvijas pilsoņus un iedzīvotājus noteikti vairāk interesē otrā iespēja. No šāda viedokļa raugoties, kļūst skaidrs, ka pozīcijas partijas pamatā interesē tikai politiskā (varas) kontrole pār jaunizveidotajiem reģioniem un ekonomiskās ietekmes sfēras. Runas par federalizāciju ir tikai plāns un vietumis caurspīdīgs piesegs šīm interesēm.
«Latvijas ceļš» («LC») atrodas viskutelīgākajā situācijā. Īpašo uzdevumu ministram valsts pārvaldes un pašvaldību reformas lietās Jānim Bunkšam («LC») «spartiešu bultas» ir jāsaņem no abām pusēm – gan no valdošās koalīcijas, gan no Latvijas Pašvaldību savienības (LPS). Trešdien, tiekoties ar ministru, LPS vadība tā arī nepieprasīja J.Bunkša atkāpšanos no amata. Tas nozīmē, ka pašvaldību pārstāvji saprot, ka pašlaik nav jārada nestabilitātes precedents valdībai, tā arī neatrisinot problēmu. Tātad LPS ir gatava konstruktīvam dialogam, bet – vai gatava tam ir Andra Šķēles valdība, kas ir labākā iespējamā šajā Saeimas sastāvā. Tomēr šis apstāklis nedod tiesības koalīcijai nostiprināties jaunizveidojamo reģionu administrācijā ar metodēm, kuru demokrātiskumu, maigi sakot, var apšaubīt. Un kas ir tad, ja notiek valdības maiņa? Ļoti vienkārši – jaunajai valdībai «nepatīk» iepriekšējās ieceltā reģionālā administrācija (un pastāv nopietns pamats aizdomām, ka «nepatiks»), un tā ieceļ jaunu – sev «pa prātam». Atceroties valdību maiņas biežumu Latvijā, var prognozēt, ka pozitīvu rezultātu šādai politikai nebūs, reģionos palielināsies tikai juceklis un
haoss, kas nenovēršami tuvinās Latviju tam, ko politologi mēdz apzīmēt ar terminu «banānu republika».
Interesanti, ka sociāldemokrāti, kuriem pagaidām nav nekāda viedokļa par reģionālo reformu, vēlētāju acīs noteikti izskatās pievilcīgāk. LSDSP līderi ir apziņojuši, ka vispirms ir skaidri jānodala potenciālo reģionu funkcijas, jāatvēl to izpildei pienācīgs finansējums, tikai tad var formulēt partijas attieksmi pret reformu. Izskatās, ka koalīcija to nesaprot, jo pat gadījumā, ja tiks pieņemts cits reģionālās reformas modelis un minētais modelis būs tikai partiju īslaicīgs viedoklis, koalīcijas partijas tik un tā būs sociāldemokrātiem devušas pietiekami nopietnus trumpjus, kurus LSDSP, protams, nekavēsies izmantot priekšvēlēšanu kampaņā. Savukārt, ja valdošā koalīcija to saprot, tā sev ir izdarījusi lāča pakalpojumu.
Protams, nav izslēgts, ka sociāldemokrāti, ja viņi būtu valdības sastāvā, rīkotos tāpat.
Pašreizējā Latvijas politiskajā dzīvē ir vairākas neapšaubāmas aksiomas. Nav svarīgs reģionu skaits, ir svarīga to ekonomiskā attīstība un spēja administrēt un efektīvi izmantot gaidāmos līdzekļus no ES fondiem. Pašreizējie rajoni tam ir par vāju, un to ekonomiskā attīstība ir pārāk atšķirīga. Pašvaldībām ir pārāk maz līdzekļu ekonomisko procesu veicināšanai un elementāro sociālo garantiju uzturēšanai. Neviens arī nešaubās, ka turpmāk pašvaldībām šo līdzekļu būs vairāk un to pieplūdums pašvaldību kasēs vērtējams tikai pozitīvi. Tāpēc vēl jo vairāk ir jāizskauž patvarīgi mēģinājumi šos līdzekļus administrēt. Tomēr ir arī mazāk pozitīvi piemēri. Kā liecina pieredze, tādām pašvaldībām kā Jelgavas vai Jūrmalas pilsētu domes līdzekļu administrēšanas iespējas tiešām labāk neuzticēt.
