Pie visa vainīgi ir persieši. Ja viņi 494. gadā nebūtu izpostījuši Milētu, šī pilsēta, nevis Atēnas, kļūtu par Vidusjūras Mazāzijas piekrastes garīgo un saimniecisko metropoli.
Pie visa vainīgi ir persieši. Ja viņi 494. gadā nebūtu izpostījuši Milētu, šī pilsēta, nevis Atēnas, kļūtu par Vidusjūras Mazāzijas piekrastes garīgo un saimniecisko metropoli.
100 milētiešu koloniju, kas pletās līdz pat Melnajai jūrai, liecināja par saimniecisko stabilitāti, kā arī par Milētas bagātību. Četrās ostās ritēja tirdzniecība no Kaukāza līdz pat Ēģiptei. Milēta, kas atradās pie Meandras upes, šajā laikā bija arī kultūras ziņā nozīmīgāka par Atēnām. Milētā dzīvoja Taless (apt. 625. – 545. g.p.m.ē.) un viņa diskusiju biedri, kas lika pamatus mūsdienu filosofijai, kas savukārt iezīmēja līdz tam valdošā mītiskā pasaules uzskata galu. Kamēr Atēnas vēl slīka provinciālismā, Milēta dižojās ar kosmopolītismu un skaitījās tālaika pasaules centrs. Pilsēta, kas atradās visu politisko, militāro konfliktu, kultūras un saimniecisko notikumu virpulī, esot Grieķijas, Anatolijas un Egejas krustpunktā, Talesa laikā jau bija aizvadījusi 2500 gadu ilgu vēsturi.
Pēc arheologu veiktajiem izrakumiem un aplēsēm, Milēta kļūst aizvien senāka. Vairākkārt celta un izpostīta, bet tās apkārtne vienmēr ir vilinājusi tur veidot apmetni. Grieķu vēsturnieks Hērodots apjūsmoja to kā visskaistāko un ar vislabāko klimatu apveltīto vietu uz pasaules. Meandras upe nodrošināja gan auglību, gan arī satiksmi ielejā, bet netālā jūra tā vien aicināja sēsties kuģos, lai uzsāktu tirdzniecību.
Šodien jūra gan vairs neviļņojas tur, kur to skatīja Talesa acis. Tagadējā Milēta atrodas gandrīz desmit kilometru no Vidusjūras. Arheologu pētījumi, ielūkojoties aizvien dziļāk zemes dzīlēs un šīs vietas vēsturē, atduras pret 4.g.t.p.m.ē., kad Milēta jau bijusi apdzīvota. Visvecākās apmetnes Milētā veidojās 3500. g.p.m.ē., par ko liecina melna pulēta keramika ar ģeometriskiem ornamentiem. Līdzīgus keramikas traukus zinātnieki atraduši gan Anatolijā, gan arī uz Grieķijas cietzemes. Pēc zinātnieku domām, tas liecina par ideju izplatību starp dažādiem reģioniem, kuru ceļi veda cauri Milētai. Tāds pats saistpunkts ir obsidiāna izplatība. Vulkāniskas izcelsmes stikls obsidiāns tika izmantots rotaslietu, ieroču un saimniecības darbarīku izgatavošanā. 3000. – 3500. gadu senā kultūras slānī atrastais obsidiāns nācis no 300 kilometru attālās Melosas salas. Pagaidām gan arheologi nav atraduši nekādus pierādījumus no 3.g.t.p.m.ē. sākuma posma, tomēr par laiku no 2500. līdz 2300.g.p.m.ē. liecina marmora elka galva. Turklāt Milēta bija arī nozīmīga metāla pārstrādātāja un tirgotājās ar apgabaliem, kas bija nabadzīgi ar metāliem, piemēram, Egeja. Ap 1900. gadu arheologi atradumos saskata nozīmīgu krētiešu ietekmi. Smalka keramika un kazu attēli uz dažādiem izstrādājumiem liecina, ka vismaz varas pārstāvji Milētā bijuši saistībā ar Krētu. Arī daudzie kazu kauli, ko arheologi atraduši, liecina par krētiešu ietekmi, jo kaza vairāk iederas kalnainā apvidū, kāds bija Krētā, nevis Milētas līdzenumos. Jau vairākus gadu desmitus zinātnieki diskutē par Krētas kolonijas iespējamību Milētā. Par šādu faktu liecinot krētiešu A-lineārais raksts, kas atrasts uz vietējā ražojuma māla traukiem, bet to pagaidām nav izdevies atšifrēt, kā arī fresku glezniecība.
Ap 1300. g.p.m.ē. Milētu sāk pārvaldīt heti, bet ap 1100.g.p.m.ē. pilsēta tiek noslaucīta no zemes virsas. Tikai ap 1000. g.p.m.ē. arheologi atrod pierādījumus tam, ka vieta ir apdzīvota. Šis laiks saskan arī ar mītiski vēsturisko notikumu, kas stāsta par to, ka Atēnu ķēniņdēls Kodross un viņa līdzgaitnieki dibinājuši joniešu pilsētu Milētu. Par Atēnu un Milētas ciešajām saiknēm liecina keramika. Ap 8.gs.p.m.ē. Milēta ir nozīmīgākā Jonijas metropole. Un ja vien persieši to 494. g.p.m.ē. nebūtu izpostījuši…
