Kad ienaidnieku karapūļu parādīšanās pie Romas vārtiem pārsteidza romiešu zosis, gāganas sadzirdot, kuslumā aptekušie patricieši pa galvu, pa kaklu metušies uz vaļņiem.
Kad ienaidnieku karapūļu parādīšanās pie Romas vārtiem pārsteidza romiešu zosis, gāganas sadzirdot, kuslumā aptekušie patricieši pa galvu, pa kaklu metušies uz vaļņiem. Gluži līdzīgs ir savākšanās sindroms pēc ikviena paziņojuma par holokaustu un kādas tautas – tostarp pašu ebreju – lomu tajā. Tā tagad metamies vākt informāciju, lai aizstāvētu ebrejus un apsūdzētu latviešus vai otrādi.
15. februāra «Ziņu» numurā Silvija Zemīte vēlas noskaidrot, «kā tas varēja notikt, ka mūsu zemē mūsu vecāku un vecvecāku kaimiņi, paziņas, varbūt pat draugi vai radi pielika savu palīdzīgo roku šausmīgajās akcijās» un «vai mums šodien nav jājūtas vainīgiem par mūsu tēvu grēkiem.»
Vai tie ir Bībelē minētie grēki, kas iemājo septītajā paaudzē, vai eksprezidenta Gunta Ulmaņa oficiāli bezpersoniskā atvainošanās ebrejiem Latvijas tautas vārdā, tāpat vēlāk – pēc Talsu traģēdijas paziņojot, ka «mēs visi pie tā esam vainīgi?»
Pieņemsim, ka «mēs» esam Herberts Cukurs un ka viņam aizmuguriski piespriestais un Izraēlas specdienestu izpildītais bija tiesa, nevis izrēķināšanās. Tāpat pieņemsim, kāds cits no «mums»– Kalējs – ir vainīgs ebreju šaušanā tādēļ vien, ka dienējis Arāja komandā.
Žurnāla «Rīgas Laiks» janvāra numurā publicētajos čečenu rakstnieka Sultana Jašurkajeva dienasgrāmatas fragmentos lasām: «senlaikos sacīts: kas ir nāvējis, tiks nonāvēts, kas ir nāvējis paklausot pavēlei, vienalga tiks nonāvēts, bet tas, kurš deva pavēli, arī tiks nonāvēts.» Tas par čečeniem un krieviem. Turpretim vēsturnieka Aivara Strangas «mēs» turpat «Rīgas Laikā», domājot par cietušajiem no jebkura veida antisemītisma, uzdod «individuālus jautājumus» – kas ir nacionālā identitāte? kas ir cilvēks?
Tieši šādā nozīmē es nezinu, taču mani tas interesē, kā un cik latvieši un ebreji cits citu šāva gan vācu, gan padomju okupācijas laikā. Kas deva pavēles, kas tās pildīja un kas ne.
Taču daudz vairāk es nezinu, un mani interesē, kāpēc dzimst vispārinājumi, ka krievs dzer, čigāns zog, vācietis nīst ebrejus, čečens – krievus un musulmanis – amerikāņus… Iz kāda «mēs» rodas šīs publiski klejojošās vārdkopas, kā tās «uzglabājas», apsaucējiem un apsauktajiem pa laikam mainoties vietām.
