Valsts tautas mākslas centra direktors Jānis Kurpnieks – intervijā Mārtiņam Pīlādzim.
Jānis Kurpnieks ir viens no tiem jelgavniekiem, kas dienu dienā mēro ceļu uz Rīgu. Viņa darbavieta nu jau divpadsmit gadu ir Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centrs, kas kopš šā gada 17. janvāra pārdēvēts par Valsts tautas mākslas centru. Jānis Kurpnieks strādā ar mūžīgām «lietām», kuras gan nevar ne paņemt rokā, ne aptaustīt, ne arī izmērīt. Arī darba rezultātus nevar izsvērt – ja nu vienīgi izjust, dzirdēt, pārdzīvot. Jānis Kurpnieks ir viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem Latvijā, kuriem Dziesmu svētki sākas nākamajā dienā, tiklīdz izskanējuši iepriekšējie.
Kaut arī gadu no gada pieradis vairāk skatīt prezidenta pili un Rīgas baznīcu torņus, par savu pilsētu Jānis Kurpnieks atzīst vienīgi Jelgavu.
– Jelgava ir 35 gadi no manas dzīves… Savā būtībā esmu jelgavnieks, un viss apzinīgais mūžs ir nodzīvots šeit, sākot no vidusskolas laikiem. Jelgava – tā ir mana pilsēta. Es neredzu to nepatīkamo (smagnējo arhitektūru, nesakārtotību), kas pirmajā brīdī paveras iebraucēja acīm, bet saskatu pilsētu caur cilvēkiem, un tad tā man atveras kā visskaistākā pilsēta Latvijā. Tam, protams, ir pamats: pagājušo Dziesmu svētku atlases skate Jelgavā, Zemgales pilsētu kori, uguņošana, kas bija augstā mākslinieciskā līmenī. Savu pilsētu redzu arī koncertos, kuros piedalās tautas mākslas kolektīvi no Jelgavas. Mēs tiešām varam būt lepni, jo Latvijā nav daudz tādu vietu, kas var spīdēt ar tādu māksliniecisko līmeni, ar tādiem kolektīviem kā Jelgava. Arī Zemgale kopumā. Te ir ne tikai visbagātākā augsne, bet arī visbagātākie cilvēki kultūras jomā. Mums ir unikālas teātra tradīcijas, kas šodien izpaužas A.Alunāna teātrī, Jaunajā teātrī, arī 4. vidusskolas teātrī. Jelgavā ir augsts izglītības līmenis, jo pat tie cilvēki, kas darbojas kultūras jomā ārpus sava darbalaika, ir kā misionāri sabiedrībā. viņi ir visur un veidojuši kultūrvidi gadu desmitu garumā. Tā ir labākā mūsu tautas daļa.
Iepriekšējie desmit gadi Latvijas vēsturē bijuši iezīmīgi arī ar veselu lērumu ļoti dažādu programmu, projektu, koncepciju… Nupat dienas gaismu ieraudzījusi arī nacionālā programma «Kultūra». Kādas ir iespējas to realizēt?
– Ar likumdošanu kultūrā neesam pārbagāti. Tas ir teorētiskas bāzes dokuments, kas runā par kultūru nevis seklā izpratnē, bet patiešām dziļi un pamatīgi. Turklāt nevar neatzīmēt to, ka šī programma stingri balstās šodienas ekonomikā, visos kultūras aspektos, raugoties caur šo prizmu. Tās autore ir Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte. Kultūra kā dzīves kvalitātes rādītāja, veidotāja, kurai ir arī būtiska loma visā tautsaimniecības dzīvē. Pasaulē šodien kultūra galvenokārt «darbojas» mūža izglītības aspektā, tādēļ arī tai netiek liegti ievērojami līdzekļi. Nacionālā kultūras programma mums ir vajadzīga kā teorētiskā bāze, jo nereti iznāk dzirdēt: «Nu ko jūs, tas ir jūsu hobijs, kāpēc valstij par to jāatbild…»
Tautas mākslas kolektīvos šodien Latvijā ir iesaistīti vairāk nekā 70 000 cilvēku jeb vairāk nekā 2 % iedzīvotāju. Taču «produktu», ko viņi ražo, saņem visa sabiedrība.
Piemēram, japāņi visu savu izglītību balsta uz tēlotāju mākslu. Mēs esam dziedātāji, muzicētāji. Dziedāšana, dejošana, instrumentālā muzicēšana, literatūra – tās ir metodes, ar kurām mēs bērnus veidojam par personībām. No šāda aspekta raugoties, skolēnu dziesmu svētki,kas notiks arī šovasar, ir izglītības procesa rezultāts. Sports un kultūra ir divas sfēras, kuras finansējot, atbalstot, valsts vistiešākā veidā rūpējas par tautu, par tās fizisko un garīgo veselību.
Kāds ir Jelgavas pašvaldības atbalsts tautas kultūrai?
– Jelgavā ir ļoti augsta mākslinieciskā līmeņa kolektīvi. Vislielākā valsts dotācija piešķirta tieši mūsu pilsētas kolektīvu vadītājiem, bet Jelgavas Domē patlaban tiek «cilāts», manuprāt, neizvērtēts dokuments par kultūras dzīves «aranžēšanu», kas parāda gan objektīvi smago finansiālo situāciju pašvaldībā, gan arī vēlmi to zināmā mērā risināt uz «nerentablo» jomu, tai skaitā kultūras, rēķina.
Tā nav sevišķi tālredzīga politika – «nogriezt» līdzekļus kultūrai tikai tāpēc, ka par to neviens netiesās. Par reformas rezultātiem neviens neatbildēs. Daudzviet pilsētā «klejo» bezatbildība, nav sakārtotas elementāras ekonomiskas lietas, taču kredītus jau nevarēs atdot tikai tāpēc, ka būs ietaupīti daži tūkstoši latu no kultūras budžeta.
Ar ko 2000. gads būs iezīmīgs tautas kultūrā?
– Jūnija sākumā Alūksnē tiekas Latvijas pūtēju orķestri. Pirms 40 gadiem notika pirmais pūtēju orķestru salidojums, šovasar tas būs jubilejas (10.) pasākums, kas pulcēs 1500 mūziķu. Tas būs ievērojams mūzikas sarīkojums, arī ar plašas sabiedrības piedalīšanos. Tā ir mūzika, kura mums sadzīvē vienmēr ir blakus, kura šodien ir uz skatuves un kuru mēs baudām ne tikai sadzīvē, bet arī koncertizpildījumā. Šogad Latvijā ir «iebraukusi» arī «Baltica», starptautisks festivāls, nu jau tradicionāls un autoratīvākais, kāds mums ir. Gulbenē būs skolotāju koru salidojums.
2000. gads simboliski ir dziesmu svētku gads, jo notiek trīs dziesmu svētki – skolēnu, Baltijas un Ziemeļvalstu dziesmu svētki Norvēģijā, kā arī Kanādas latviešu dziesmu svētki. Uz Norvēģiju no Latvijas dosies 1000 dziedātāju. Varam teikt, ka mūsu dziesmu svētku tradīcija iziet Eiropā, jo Ziemeļvalstu dziesmu svētku tradīcija veidojās Latvijā. Galvenajā koncertā šovasar skanēs arī latviešu mūzika astoņās valodās. Šodien praksē redzam, ka no mūsu kultūras ir ko pamācīties un ne tikai skandināviem vien.
Nenoliedzami, ka pūtēju orķestru vai skolotāju koru salidojums, amatierteātru festivāls – jebkurš šāda mēroga sarīkojums – ceļ pilsētas prestižu, kurā tas notiek. Zināmā mērā tas ir gods, ja šāds pasākums tiek rīkots tieši šajā pilsētā. Tas arī nenoliedzami veicina pilsētas attīstību. Diemžēl daudzviet to īsti neizprot…
– Jā, tas ir pilsētas prestiža jautājums. Tas ir arī unikāls priekšnesums, bauda, pozitīvās emocijas, ko saņem katrs iedzīvotājs, tā ir arī iespēja sakārtot un veidot vidi. Piemēram, Gulbene sakarā ar šiem svētkiem daudz paveikusi savas estrādes sakopšanā. Tā reizē ir arī iespēja piesaistīt līdzekļus: Alūksnes festivālam būs Kultūrkapitāla fonda finansiālais atbalsts un par ģenerālsponsoru ir pieteicies «Latvijas mobilais telefons». Ieguvums ir abpusējs – gūst gan kultūra, gan saimniecība, gan arī vietējie uzņēmēji.
Kultūra izpaužas jebkurā dzīves jomā. Par to mēdzam runāt arī politikas kontekstā… Cik daudz kultūras redzam Latvijas politikā?
– Jā, tur tās ir ļoti maz. Šodien Latvijā spēcīgi izjūtam elementāras politiskās kultūras un kultūras līmeņa trūkumu. To pašu var teikt par «Zemgales Ziņās» lasāmo (es domāju tos pēdējos divu pašvaldības deputātu rakstus). Tauta jau redz savus vadītājus, vēro tos gan Latvijas līmenī, gan pašvaldībās. Kultūras līmenis ir izšķirošais, un to nevar noslēpt. Ne velti japāņi biznesmeņus skolo, mācot viņiem pasaules dramaturģiju, piemēram, Šekspīra darbus. Ar kultūru viņam iemāca, kā iegūt peļņu.
Cilvēki ir kļuvuši pietiekami izglītoti, lai atšķirtu patiesas krāsas no neīstām spalvām. Domāju, ka tieši kultūras līmenis ļaus pieņemt pareizus lēmumus gan dzīvē, gan sadzīvē.
