Lai arī divdesmitais gadsimts bijis bagāts ar vareniem atklājumiem un izgudrojumiem, to bez sirdsapziņas pārmetumiem var arī dēvēt par vardarbības gadsimtu, uzskata psihoterapeits un psihiatrs Guntis Kalnietis.
Lai arī divdesmitais gadsimts bijis bagāts ar vareniem atklājumiem un izgudrojumiem, to bez sirdsapziņas pārmetumiem var arī dēvēt par vardarbības gadsimtu, uzskata psihoterapeits un psihiatrs Guntis Kalnietis.
Senāk cilvēkiem bija spēcīgāks ētikas kodekss, ticība Dieva sodam un ellei, varbūt tādēļ vardarbība bija mazāk novērojama. Bet līdz ar daudzajiem brīvdomātājiem prasības atslāba, cilvēki atļāvās runāt un darīt daudz vairāk.
Filmas sakropļo priekšstatu par labo un slikto
Vardarbības propagandā būtiska loma ir filmām, kurās redzamas šaušanas, sišanas un nogalināšanas, arī alkohola, narkotiku un tabakas lietošana ainas. Cilvēkam atliek pievērsties alkoholam, un vairumā gadījumu turpat līdzās ir arī vardarbība. Sliktākā tendence ir tā, ka varmācība kļūst par neatņemama tā saucamo labo tēlu īpašību. Pat populārajā un it kā labsirdīgajā multiplikācijas filmā «Toms un Džerijs» nepārtraukti tiek atainota vardarbība. Jau no mazotnes, skatoties šādas filmiņas, cilvēkiem rodas sakropļots priekšstats par labo un slikto.
Cīņai ar vardarbību jābūt vispusīgai
Visbiežāk fiziska vai psiholoģiska vardarbība novērojama ģimenēs. To apliecina arī fakts, ka Latvijā 95 procentos gadījumu sievietes, kas vēršas pie speciālista, ir pārcietušas vardarbību tieši ģimenē. Eiropā šo problēmu risina kompleksi. Sievietes un bērni uz laiku tiek izmitināti speciālās mājās, kur viņi ir ne tikai pasargāti no varmākām, bet arī saņem psihiatra un nepieciešamības gadījumā arī mediķu palīdzību. Vairākus mēnešus speciālisti palīdz sievietēm un bērniem atbrīvoties no pārciestā, kā arī dod iespēju nostabilizēties patstāvīgai dzīvei. Tajā pašā laikā rūpīgi tiek strādāts arī ar vīrieti, kas darījis
pāri. Pētījumi rāda, ka aptuveni 45 procenti sieviešu ar laiku atgriežas atpakaļ pie vīra, bet pārējās dzīvo atsevišķi un šķiras. Ārzemēs, līdzīgi kā anonīmo alkoholiķu grupas, tādas grupas ir arī tiem, kas pārdzīvojuši vardarbību. Tās ir ļoti noderīgas, jo kopā ar cilvēkiem, kam ir līdzīgas problēmas, vieglāk cīnīties ar stresu un bailēm.
Policistus māca izprast cietušos
Valstī kopš pagājušā gada maija darbojas Sorosa fonda atbalstītais projekts «Vardarbība pret sievieti Latvijā». Tā ietvaros daudzveidīgu apmācības kursu iziet policijas darbinieki. Sievietes, kas cietušas no varmācības, bez maksas var saņemt psihoterapeita palīdzību. Policistiem mācību laikā palīdz izprast cilvēkus, kas pārdzīvojuši vardarbību. Viņiem tiek ieteikti psiholoģiski pareizākie veidi, kā cietušajiem palīdzēt. Guntis Kalnietis pastāstīja, ka semināros tiek darīts viss, lai policijas darbinieki vardarbības problēmu izprastu un gūtās zināšanas mācētu izmantot ikdienas darbā.
Guntis Kalnietis, kas strādājot ar cietušajām sievietēm, ir pārliecinājies, ka vardarbība ģimenē ir aktuāla problēma, kurai pagaidām netiek pievērsta vajadzīgā vērība.
Vīrieši sevi vairāk prot pasargāt
Psihoterapeits, pirms sākt strādāt ar cietušajām sievietēm, vardarbības problēmu vērtējis divējādi. No vienas puses, ārsts piekritis, ka sievietes un bērni ir neaizsargātāki, no otras – nespējis izprast, kādēļ neviens nepievērš uzmanību vīriešiem, kas cietuši no vardarbības. Taču tagad G.Kalnietis atzīst, ka stirpā dzimuma pārstāvji tiešām to pārdzīvo daudz retāk. Vīrieši, kas speciālista palīdzību meklē pie viņa, vairumā gadījumu varmācību pārcietuši bērnībā, vai arī tā bijusi izmisīga sievietes vai bērna, kam viņš pats darījis pāri, atbildes reakcija.
Pētījumi liecina, ka puse vīriešu un trešā daļa sieviešu, kas pārcietušas varmācību, nav meklējusi palīdzību. Tiesībsargājošās iestādēs pēc tās vēršas mazāk nekā desmit procentu upuru. Vairumā gadījumu viņi notikušo vai nu cenšas noslēpt, vai arī pēc padoma dodas pie draugiem un radiem. Neliela cietušo daļa iet arī pie ārsta vai psihoterapeita. Tādēļ Guntis Kalnietis ar apbrīnu vērtē nevalstisko organizāciju «Lauku sieviete pret vardarbību» – Latvijā joprojām vienīgo kustību, kas rūpējas un cīnās par sieviešu tiesībām.
Sievietes pret vardarbību
1998. gadā nodibinātā sabiedriskā organizācija «Lauku sieviete pret vardarbību» ir spērusi pirmos soļus, lai palīdzētu cietušajām sievietēm. Organizācijas dibinātāja Astrīda Kroģere atzīst, ka laukos sievietes par savām tiesībām ir ļoti maz informētas. Nereti ilgus gadus viņas pacieš sitienus, psiholoģiskās un arī seksuālās mokas, jo, baidoties no vīru atriebības, par to klusē. Par pāridarījumiem sievietes arī nerunā tādēļ, ka nereti laukos vīrieši ir vienīgie ģimenes apgādnieki. Tādēļ bieži viņas, neredzot citu iespēju izdzīvot, visus pazemojumus noklusē. Sabiedriskās organizācijas mērķis ir gan apzināt vardarbības veidus un gadījumus, gan arī cietušajām palīdzēt.
Situāciju labāk var izprast, dzīvojot pagastā
Organizācijā ir iesaistītas sievietes no visiem Jelgavas rajona pagastiem. Strādājot pagastā, viņas vislabāk spēj izzināt tajā notiekošo. Sabiedriskās organizācijas darbinieces ir autoritātes savā pagastā. Viņas pazīst un ciena. Parasti šīs sievietes ir skolotājas vai sociālie darbinieki. Pie viņām jebkurā laikā var vērsties pēc padoma. Vairākām ģimenēm tieši šādā veidā jau ir izdevies palīdzēt. Astrīda Kroģere īpaši spilgti atceras kādu ģimeni, kuru saglabāt izdevās, tikai pateicoties viņas izveidotajai organizācijai. Sieviete jau no mazotnes bijusi bārene un aprecējusies ar savu pirmo mīlestību. Drīz vien ģimenīte kļuvusi kuplāka. Vīrs un sieva bijuši ļoti strādīgi, taču pēkšņi ģimenes galva zaudējis darbu. Drīz pēc tam sieva manīta te ar zilumu uz sejas, te ar pārsistu lūpu vai pieklibojam. Sākotnēji viņa centusies apkārtējiem iegalvot, ka neveiksmīgi pakritusi, taču ar laiku ģimenē notiekošais kļuva skaidrs. Sieviete savu vīru ļoti mīlēja, tomēr pēc ilgākas pierunāšanas piekrita sabiedriskās organizācijas priekšlikumam vīru pamest. Gan ar sievieti, gan arī viņas vīru tika rūpīgi strādāts, un, kā izrādījās, darbs nebija veltīgs. Pēc sievas atgriešanās pie vīra otras tik saskanīgas ģimenes pagastā neesot. Viņiem nu jau piedzimis vēl viens bērniņš. Vīram izdevies atrast darbu, kas ļauj gan pabarot ģimeni, gan arī atjaunot māju. Katru reizi, kad pārņem izmisums, atceros šo gadījumu un atkal esmu spējīga cīnīties ar grūtībām, atzīst enerģiskā organizācijas dibinātāja.
Mērķis – izveidot sieviešu māju
– Joprojām mūsu organizācija ir vienīgā, kas rūpējas par sievietēm, kas cietušas no vardarbības, tādēļ pagaidām vēl daudzos jautājumos iet «kā pa celmiem». Tomēr no visas sirds ceru, ka grūtības uzveiksim un ar laiku spēsim izveidot speciālas sieviešu mājas, kur cietušajām patverties un mēģināt rast jaunu dzīvi, – stāsta Astrīda Kroģere.
Joprojām Latvijā nav neviena likuma, kas aizsargātu sievietes pret vardarbību. Vairumā gadījumu viņas nezina, kurp doties pēc palīdzības, kā arī reizēm vīrieša vardarbīgu izturēšanos sāk uztvert kā normālu ģimenes dzīves sastāvdaļu. Tādēļ darām visu, lai valsts lēmējvaru pārliecinātu, ka jābūt vismaz vienam likuma pantam par vardarbību, kā tas ir vairumā Eiropas valstu. Tomēr svarīgākais organizācijas uzdevums ir iznīcināt pašu sieviešu radīto mītu par viņu sūtību un likteni. Nereti sievietes, kas pārcietušas vardarbību, pārliecināti saka: mana māte cieta, es ciešu un savām meitām arī mācu samierināties. Šķirties ir grēks. Tas ir sievietes negods. Sievietei jābūt paklausīgai. A.Kroģere šādu nostāju vērtē ar neizpratni:
– Protams, jādara maksimālais, lai saglabātu ģimeni, taču tādēļ sieviete nedrīkst pārvērsties par kājslauķi.
Kur meklē palīdzību no vardarbības cietušie
51% vīriešu un 31,5% sieviešu, kas pārcietušas fizisko, garīgo vai seksuālo vardarbību, palīdzību nav meklējušas.
Sievietes, ka pārcietušas vardarbību, palīdzību meklē:
pie radiem – 27,1%;
pie psihoterapeita – 10%;
pie kaimiņiem – 2,2%;
pie ārsta – 8,5%;
tiesību sargājošās iestādēs – 8,1%;
pie draugiem – 38,6%;
citā vietā – 4,3.
Psihoterapeits ir palīdzējis problēmu daļēji vai pilnībā atrisināt 92% vīriešu un 75% sieviešu, kas lūgušas palīdzību.
