Latvija lēnām, bet neatlaidīgi soli pa solim virzās uz Eiropas Savienību. Mūsu piensaimniecība varētu kļūt konkurētspējīga Eiropas tirgū, taču piena ražotājiem un pārstrādātājiem vēl priekšā liels darbs.
Latvija lēnām, bet neatlaidīgi soli pa solim virzās uz Eiropas Savienību. Mūsu piensaimniecība varētu kļūt konkurētspējīga Eiropas tirgū, taču piena ražotājiem un pārstrādātājiem vēl priekšā liels darbs.
Lai ražotu konkurētspējīgus produktus, vajadzīgs kvalitatīvs piens. To, kas jāievēro gan ražotājam, gan pārstrādātājam, nosaka jaunie «Noteikumi par obligātajām nekaitīguma prasībām pārstrādei paredzētajam pienam». Drīzumā Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centrs izdos bukletu, kurā ikviens zemnieks un piensaimnieks varēs iepazīties ar noteikumos izvirzītajām prasībām. Izdevuma tirāža būs 15000 eksemplāru, un tas būs pieejams visos konsultāciju birojos un piena pārstrādes uzņēmumos.
Mazajiem piena ražotājiem neklāsies viegli
– Noteikumi paredzēti pārejas periodam no 2000. līdz 2006. gadam, un prasības piena kvalitātei pakāpeniski paaugstināsies. Pēc 2006. gada tās kļūs sevišķi augstas, un iespējams, ka tad jau Eiropas Savienība prasīs ieviest arī kvotas, – skaidro konsultāciju centra direktors Mārtiņš Cimermanis.
No visiem Latvijas piena ražotājiem 80 procentu ir tā dēvētie mazie ar nelielu govju skaitu. Jaunajos noteikumos gan nevienā punktā nav rakstīts, ka pāris gotiņu īpašnieki turpmāk nevarēs nolikt piena kannas ceļmalā, taču «dabiskās izlases» gaitā tās pamazām var izzust. Kāpēc? Noteikumi paredz, ka no šā gada janvāra līdz jūnijam baktēriju kopskaits pienā nedrīkst pārsniegt četrus miljonus, bet no jūnija līdz nākamā gada janvārim jāstrādā tā, lai tas nepārsniegtu divus miljonus. Somatisko šūnu skaitam jābūt ne lielākam par 750 tūkstošiem. Bet kādi procesi norisinās vasaras svelmē ceļmalās izliktajās kannās? Neatdzesētā pienā baktēriju skaits 20 grādu temperatūrā jau stundas laikā var dubultoties, bet 12 stundu laikā – sasniegt miljonu. Mazais ražotājs, kas nespēs atdzesēt pienu, vienkārši tiks izslēgts no spēles.
Mārtiņš Cimermanis uzskata, ka tā nav tik daudz ekonomiska, cik sociāla problēma, un vienīgais, ko viņš šādā situācijā zemniekiem var ieteikt, ir kooperēties. Citas izejas nav. Tuviem kaimiņiem vai viena vairākdzīvokļu nama iedzīvotājiem kopīgi ir jāiegādājas piena dzesētājs, un, ja iespējams, jāierīko arī viena slaukšanas vieta. Lai iegūtu kvalitatīvu pienu, tas jāatdzesē trīs stundu laikā. Nedrīkst aizmirst arī savstarpēju vienošanos par kopīgu saimniekošanu un piena kvalitātes noteikšanu. Šajā gadījumā bez līguma nevar iztikt, ar mutisku vienošanos vien nepietiks.
Noteikumi prasa arī, lai ganāmpulks būtu valsts pilnvarota veterinārārsta uzraudzībā un govju veselības stāvoklis un novietne atbilstu normatīvo aktu prasībām, par ko saņemta veterinārā apliecība.
Arī piena pārstrādātājiem jāapvienojas
Pircējs pieprasa arvien kvalitatīvāku produkciju, un arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi mazie pārstrādātāji varēs ražot savam patēriņam, bet ne tirgum. Tiklīdz radīsies piena pārprodukcija, pārstrādātāji «mazos» izstums, jo viņiem vairs nebūs izdevīgi sūtīt piena mašīnu dažu desmitu piena litru dēļ.
Pašlaik Latvijā ir ap 100 piena pārstrādes uzņēmumu, kam arī būs jāapvienojas. Kvalitātes prasības kļūs arvien stingrākas, bet katrs pats savai laboratorijai nevarēs iegādāties vajadzīgās, taču dārgās iekārtas. Laboratorijas testēs un uzraudzīs Valsts veterinārmedicīnas diagnostikas centra Piena references laboratorija, kas atbildēs par to, lai iegūtie analīžu rezultāti būtu precīzi un inspekcijas un laboratorijas savlaicīgi būtu informētas par jaunām analīzes metodēm. Šī laboratorija izšķirs strīdus par piena kvalitāti un pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma un par viņa līdzekļiem atkārtoti noņems un izmeklēs paraugus.
Pārstrādes uzņēmums ir tiesīgs noteikt ražotājam paaugstinātas prasības par baktēriju kopskaitu un somatisko šūnu daudzumu un papildu prasības saskaņā ar tehnoloģisko procesu (augstvērtīgu siera šķirņu ražošanai un citu). Samaksa par pienu būs atkarīga no šķiras un tauku un olbaltumvielu satura tajā. Par pirmās šķiras pienu paredzēta pamatsamaksa, piemēram, 10 santīmu par litru. Par augstākā labuma pienu tā būs par 25 procentiem augstāka, bet par otrās un bezšķiras pienu – vismaz par 15 procentiem zemāka. Mārtiņš Cimermanis uzskata, ka ar laiku pie mums, tāpat kā Eiropā, populāra kļūs piemaksa par ekstra klases pienu.
Jaunajos piena kvalitātes noteikumos būtisku izmaiņu nav sadaļā par piena pieņemšanu, taču, ja pienu nepieņem sliktās kvalitātes dēļ, noteicošā loma būs rajonu veterinārajām pārvaldēm. Pārvalde pēc nekvalitatīvā piena ražotāja govju novietnes pārbaudes īpašniekam dos trīs mēnešus laika, lai viņš varētu izstrādāt rīcības plānu un novērstu trūkumus. Ja tas netiek izdarīts, ganāmpulka īpašniekam tiek anulēta veterinārā apliecība un divu dienu laikā par to paziņots pārstrādes uzņēmumam. Eiropas Savienības valstīs situācijas uzlabošanai atvēlēts mazāk laika, bet, ja govis slimo ar mastīta lipīgo formu, ganāmpulku bez žēlastības izkauj.
Bez valsts atbalsta nevarēs iztikt
Piensaimniecības politika galvenokārt orientēta uz lielražotājiem, taču, lai arī «mazie» netiktu izslēgti no aprites, viņu attīstībā jāiegulda lielas investīcijas – ap 500 latu uz govi.
Tas nav jāsaprot burtiski. Valdība katram zemniekam nedos pustūkstoti, sak, ņem un sakārto ražošanu. Mārtiņš Cimermanis uzskata, ka valsts atbalstam jāizpaužas pirmkārt normālu piena cenu noregulēšanā. Pašlaik Eiropas fermeris par litru saņem divreiz vairāk. Turklāt jāņem vērā, ka piena nauda mūsu zemniekam ir izdzīvošanas, nevis attīstības nauda. Pēc Mārtiņa Cimermaņa domām, mūsu valstī piena ražotāji ir vēl sliktākā situācijā nekā cukurbiešu audzētāji, tikai nezin kāpēc viņi skaļi nekliedz un arī streikot negrasās.
Otrs valdības atbalsta solis būtu panākt, lai pārstrādātāji savlaicīgi norēķinās ar piegādātājiem. Trešais – piena produktu eksporta veicināšana, bet ceturtais – savlaicīga subsīdiju izmaksa. Savukārt no baņķieriem zemnieks gribētu saņemt kredītus par desmit un ne vairāk procentiem gadā.
Protams, arī lauksaimniekam pašam jāmācās rēķināt, iegādājoties slaukšanas iekārtas.
– Par to pirkšanu var sākt domāt, ja par piena litru saņem no 14 līdz 16 santīmiem, – spriež Ozolnieku centra vadītājs.
Uz milzīgu subsīdiju saņemšanu zemniekam nevajag paļauties, bet, kad pienāks ilgi gaidītā
SAPARD nauda, to vajadzētu ieguldīt modernās iekārtās un tehnoloģijās. Nav jābaidās no projektu rakstīšanas: katrā konsultāciju birojā taču ir konsultants!
