Cenu pagasta zemnieku saimniecības «Brīvzemnieki» īpašnieks Ainars Kozlovs nesen atgriezās no Vācijas, kur ar savām saldētajām zemenēm piedalījās ikgadējā ražojumu izstādē «Berlīnes mese».
Cenu pagasta zemnieku saimniecības «Brīvzemnieki» īpašnieks Ainars Kozlovs nesen atgriezās no Vācijas, kur ar savām saldētajām zemenēm piedalījās
ikgadējā ražojumu izstādē «Berlīnes mese».
Kā jūs nokļuvāt līdz Vācijai?
– Šādas izstādes tiek rīkotas katru gadu, un Latvijas uzņēmējiem, kas vēlas piedalīties, ir jāpiesakās Zemkopības ministrijā. Es to arī izdarīju. Latviju izstādē vēl pārstāvēja firma «Spilva» un «Lāču maize», ar nelielu produkcijas klāstu piedalījās arī «Aldaris» un «Laima».
Šī ir brīnišķīga iespēja sevi parādīt, jo ceļa un naktsmītnes izdevumus sedz ministrija, pašiem jārūpējas tikai par ēšanu.
Kā līdz Berlīnei nogādājāt sasaldētās ogas?
– Problēmu nebija. Man ir speciālas kameras, kas ļoti labi notur temperatūru. Mājās saldētavā zemenes tiek glabātas lielā aukstumā (22 grādos zem nulles), un vienas diennakts laikā, kamēr nokļuvām līdz Vācijai, kamerā bija kļuvis tikai par diviem grādiem siltāks. Nonākot galapunktā, saldētavu uzreiz pieslēdzu pie elektrības, un – jautājums atrisināts.
Ar kādu mērķi jūs devāties uz izstādi?
– Šī izstāde nav domāta lielām uzpircēju firmām. Galvenokārt to apmeklē vietējie iedzīvotāji, un man bija interesanti uzzināt, kā manu produkciju vērtēs turienes patērētājs. Nebiju vīlies, jo ikviens, kurš nogaršoja saldētās zemenes, uzreiz tās atzina par labām. Protams, painteresējās arī kāda uzpircējfirma, taču viņiem uzreiz ir vajadzīgas lielas partijas, ko es nevaru piedāvāt. Šoreiz tas vairāk bija kā sevis apliecināšanas brauciens, nevis tirgus izpēte. Diezin vai tuvākajā laikā manas ogas būs nopērkamas Vācijā.
Vai saldētas zemenes piedāvāja vēl kāds?
– Nē, uz Berlīni neviens nebija atvedis sasaldētas zemenes. Izraēlas stendā bija dabūjamas svaigas zemenes, bet viņi tur nodarbojās ar sabiedrisko ēdināšanu, nevis ar atsevišķa produkta piedāvāšanu.
Cik plaša bija izstāde?
– Tā patiešām bija vērienīga – vismaz 25 Skonto halles izmēra paviljonos desmit dienu laikā apmeklētāji varēja visu apskatīt, ieinteresējušos produktus pagaršot un arī nopirkt. Piedāvājums bija ļoti dažāds. Veselas halles bija pilnas ar dzīvniekiem: zirgiem, vēršiem, suņiem, kaķiem. Citās – ziedi no Holandes un citām valstīm. Vēl bija halles ar tehniku, un, protams, ļoti plašs bija pārtikas produktu klāsts. Piemēram, Francijas stends aizņēma pusi halles, un tajā galvenokārt bija pārstāvētas dažādas vīnu darītavas. Krievijas uzņēmēji piedāvāja jau mums zināmo degvīnu, kā arī cīsiņus un dažādus saldumus.
Vai izstādes laikā notika arī kultūras pasākumi?
– Nē, kopīgu kultūras pasākumu nebija. Tikai vienā vakarā visiem uzņēmējiem izstādes rīkotāji bija noorganizējuši balli ar dejām. Tomēr par izpriecu trūkumu nevarēja sūdzēties, jo gandrīz katrs uzņēmējs rūpējās, lai cilvēki ilgāk uzkavētos tieši pie viņa stenda. Piemēram, ķīnieši un vjetnamieši, piesaistot apkārtējo uzmanību, pūta stabulēs, bet īru stendā nemitīgi skanēja dzīvā mūzika. Pa to laiku vācieši tik dzēra alu un šūpojās mūzikas ritmos: jautrība tiešām sita augstu vilni.
Cik daudz no tā visa izbaudījāt jūs pats?
– Par laimi, mūsu kolektīvs bija ļoti draudzīgs un ik pa laikam mainījāmies: daļa palika uzmanīt stendu, bet citi devās apskatīt izstādi. Tāpēc varu teikt, ka redzēju gandrīz visu. Taču nebija nekā tāda, kas šķistu unikāls. Ja cilvēks jau reiz Eiropā ir bijis, tad viņš zina, ko tur var ieraudzīt: piedāvātā prece ir līdzīga tai, ko var nopirkt pie mums.
Ko jūs nogaršojāt un atzināt par labu?
– Pirmajās dienās patiesā sajūsmā biju par visiem ķīniešu un vjetnamiešu ēdieniem. Vēlāk tas piparojums apnika, un es pat gribētu teikt, ka mēs Latvijā šos pašus ēdienus varam nopirkt kvalitatīvākus. Var jau būt, ka tie ir pielāgoti mūsu gaumei, bet man patīk tieši tādi.
Vai bija iespēja Vācijā apskatīt arī kaut ko citu līdztekus izstādei?
– Jā, varējām viesoties Berlīnē. Bijām jaunajā Latvijas vēstniecībā. Mūs uzņēma pats vēstnieks un visu izrādīja. Apmeklējām arī ekskursantu vietu numur viens – Berlīnes mūri. Tā bija vērtīga ekskursija.
Tagad jūs esat atpakaļ Latvijā, un darbs iegājis ikdienas sliedēs. Kā saimniekosiet turpmāk?
– Nekas jau īpaši nemainīsies. Turpināšu audzēt zemenes. Šis ir pirmais gads, kad sākām gatavot saldētas ogas, un patiesībā tas ir diezgan riskants pasākums, jo nemitīgi jābūt gatavam dažādām negācijām. Visu nosaka pircējs, kas mūsdienās ir materiāli ierobežots un ne vienmēr var atļauties pirkt tādu produktu kā saldētas zemenes. Ļaudīm vairāk vajadzīga ir maize un siļķe. Zemenes asociējas ar svētkiem.
Kāpēc jūs izvēlējāties tik riskantu nodarbošanos?
– Zemeņu audzētāji zina, ka vasarā ir tāds periods, kad par šīm ogām nemaksā gandrīz neko, un vienīgi šā iemesla dēļ bija jāmeklē risinājums. Šogad sasaldēju apmēram piecas tonnas produkcijas, kas tagad arī jārealizē.
Kur tās var nopirkt?
– To nevar izdarīt Jelgavā un noteikti tuvākajā laikā arī nevarēs. Tur ir salīdzinoši maz pirktspējīgu cilvēku. Pašlaik manas saldētās zemenes var iegādāties veikalā «Sky Baltia» Jūrmalas šosejā. Mani klienti ir arī «Lido» veikals. Mīnusiņš manām zemenēm ir tas, ka tās nav veselas un apaļas ogas, ko var izmantot kulinārijā. Tās ir atzaļumotas un pēc tam ar kausiņiem saliktas iepakojumos, tāpēc daļa ogu ir šķeltas. Taču tas neietekmē to garšu. Ir pierādīts, ka saldētas zemenes zaudē tikai piecus procentus vitamīnu un garša saglabājas lieliska.
Vai jūsu produkcijai Latvijā ir konkurenti?
– Es pat lāgā nezinu. It kā vēl dažas firmas ar to nodarbojas, taču nezinu, vai arī pašlaik tirgū viņi piedāvā saldētas zemenes. Vienu lietu gan es gribētu teikt – Polijā ražotās saldētās ogas nevar konkurēt ar manējām, jo to kvalitāte būtiski atšķiras. Es pats pāris reižu esmu nogaršojis importētās zemenes. Tu, cilvēk, to apēd, bet nejūti, ka tā patiešām būtu bijusi zemene – ne garšas, ne smaržas. Domāju, ka uz to pircējs arī iekrīt: pagaršo importētās zemenes un netic, ka var būt arī kaut kas labāks. Bet es gribētu apgalvot, ka ir gan – vienkārši jāizvēlas Latvijā ražota produkcija.
