«Pēc ziemas brīvdienām pirmdien pirms astoņiem rītā ienāku pa skolas durvīm, un pretī stāv orķestris. Stāv mana ceturtā klase savos «svētku» sporta tērpos un aplaudē,» atceroties sirsnīgo pārsteiguma brīdi, 4. vidusskolas sporta skolotājai Nataļjai Gorškovai, kas 2015. gadā atzīta par labāko sporta pedagoģi ne vien Jelgavā, bet visā Latvijā, acīs vienlaikus smaids un asaras. «Šāda mirkļa dēļ vien bija vērts piedalīties konkursā,» atzīst laureāte, bet mūsu tālākajā sarunā atklājas, ka profesionāla gandarījuma piepildīta var būt arī visparastākā ikdiena – sporta zālē, stadionā, garākā skriešanas maršrutā vai šļūcot kopā ar bērniem no sniegota kalna.
– Kā jaunībā var zināt, ka tieši šis darbs būs īstais un dāvās prieku, jautāju Nataļjai, un viņa spriež, ka savā ziņā izšķiroša bijusi pašas aizraušanās ar sportu, bet ne tikai.
Septiņus gadus nodarbojos ar akadēmisko airēšanu. Mācījos Jelgavas 7. vidusskolā, kur mums bija ļoti labs sporta skolotājs – Jevgeņijs Gordins. Taču pēc skolas beigšanas vēl īsti nezināju, ko darīt tālāk, un nolēmu vasarā pastrādāt bērnudārzā. Bet tur, izrādījās, pietika ar nedēļu, lai saprastu, – gribu strādāt ar mazajiem. Iestājos Rīgas 2. pedagoģiskajā skolā un kļuvu par fizkultūras pasniedzēju. Vēlāk neklātienē izskolojos arī par sākumskolas skolotāju Daugavpils Universitātē. Pirmā darbavieta bija toreizējā Jelgavas 1. sākumskola, pēc tam dažādu reorganizāciju gaitā 1., 2. pamatskola, kur, kamēr meita bija maza, ņēmu pusslodzi. Līdz 2005. gadā piedāvāja pamēģināt 4. vidusskolā. Sāku jaunākajās klasēs toreiz vēl mazajā skolas ēkā, tagad jau esam «lielajā», kur vadu sporta stundas arī 5.–9. klašu meitenēm.
– Jūsu vārds manīts arī starp skriešanas treneriem.
Tas ir brīvprātīgais darbs – vadu koptreniņus pieaugušajiem. Jauna pieredze, man patīk. Dalībniekos pārsvarā ir iesācēji, cilvēki, kas grib uzlabot savu fizisko sagatavotību, bet dažkārt iesaistās arī bērni. Mācāmies, kā pareizi skriet, kā iesildīties, kā atsildīties. Atsaucība pamazām ir augusi. Sākām ar gatavošanos pirmajam Jelgavas nakts pusmaratonam, kārtējais treniņposms startēs pavasarī, bet ir grupiņa cilvēku, kas, ja vien laikapstākļi atļauj, pēc tradīcijas pulcējas desmitos Pasta salā ik sestdienas rītu.
– Aizvadītajā mācību gadā jūsu skolas 3.c bija pirmā Jelgavā, kas iesaistījās Latvijas Olimpiskās komitejas projektā «Sporto visa klase». Piecas sporta stundas nedēļā – cik tas skolēna veselībai un attīstībai vērtīgi? Vai atceraties, cik pašai šo stundu bija skolā?
Man arī bija, kā tagad standartā, – divas. Vidusskolā trīs. Ja katru dienu vēl treniņi, ar to pietika, bet pārējiem – noteikti par maz. Sevišķi mazajiem, kam gribas kustēties, skriet. Projekts «Sporto visa klase» ļauj nodrošināt vēl trīs fakultatīvas nodarbības, un pēc pirmā gada jau redzam salīdzinoši lielu progresu ne vien fiziskajā, bet arī skolēnu vispārējā attīstībā un veselības nostiprināšanā, kas arī ir projekta mērķis.
Visu interviju lasiet piektdienas, 15.janvāra, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis Puriņš un no personīgā albuma
