«Mirgodamas un starodamas lejup lūkojas zvaigznes. Un tādā dīvainā sala naktī Dieva pasaulē atskrēja sīka meitenīte. Vai tas, kas tur lija un lija, bija tikko dzimušai dzīvībai dāvātā svētība?».
«Mirgodamas un starodamas lejup lūkojas zvaigznes. Un tādā dīvainā sala naktī Dieva pasaulē atskrēja sīka meitenīte. Vai tas, kas tur lija un lija, bija tikko dzimušai dzīvībai dāvātā svētība?» Tā Leonija Ozolkalne, mūsu novada rakstniece un dzejniece, autobiogrāfiskajā romānā «Grietele» stāsta par savu ierašanos pasaulē 1902. gada 24. februārī Jaunsvirlaukas pagasta Vārkaviešu mājās.
Šogad rakstniecei būtu apritējuši 98 gadi. Diemžēl Leonijas Ozolkalnes ražīgākais laiks no 1944. līdz 1994. gadam ir pagājis Kanādā. Bet pirms došanās trimdā 1927. gadā Jelgavā tika izdota viņas vienīgā dzejoļu grāmata «Zemes dziesmas». 1930. gadā laikraksts «Brīvā Zeme» turpinājumos publicēja viņas romānu «Māte».
Dzīvodama Kanādā, rakstniece vienmēr ilgojusies atgriezties Latvijā. To, ka latvietim ir jāatgriežas un jādzīvo savā valstī, viņa ir paudusi savos romānos «Pārnākšana», «Atvadu ciemos», kā arī citos darbos.
Īsa bija viņas atgriešanās laime, jo 1995. gada 14. janvārī Jelgavā Leonija Ozolkalne mira.
Lūk, daži domugraudi no rakstnieces romāniem:
Mēs te esam sava sējēja liktā sēkla, kurai savā laikā jādīgst un savā jānokalst.
Bez pagātnes rūdījuma nebūtu šodienas atziņu. Tā ir mūsu neizsmeļamā dzīvības aka.
Gandarījums ir paveiktajā, redzot darbu dienu dienā augam un topam.
Bagātīgs ir bērns, kam Laima likusi pagalvī savu balvu: redzīgas acis, jūtīgu sirdi.
Tikai zari svaidās vējos, saknes ir dziļumā. Tās var atraut, ne izraut.
Baiba Leveika, Kalnciema vidusskolas 11. klases skolniece
