Es patiešām aiz izmisuma nesapratu, ko darīt, kad, aizbraukusi uz kapiem pie Dalbes baznīcas apciemot savu mīļos, atradu izpostītus kapu apstādījumus.
Es patiešām aiz izmisuma nesapratu, ko darīt, kad, aizbraukusi uz kapiem pie Dalbes baznīcas apciemot savu mīļos, atradu izpostītus kapu apstādījumus. Dzīvības kociņi, eglītes, kadiķītis – izraustīts, aplauzts, izsvaidīts. Izpostīts viss, ko ar tādu mīlestību biju stādījusi. Nu kā tā var? Apsēdos un raudāju.
Reizi pa reizei, ar vilcienu braucot uz Rīgu, Dalbes stacijā iekāpjam redzu cilvēkus ar lielām somām, no kurām ārā rēgojas gan egļu, gan dzīvības kociņu, gan citu zaļo augu zari. Nevar jau apvainot viņus, varbūt viņi tos atraduši mežā. Bet tiem, kas tos zaguši mūsu mīļo pēdējā atdusas vietā, es ceru – nokaltīs rokas. Nevar taču apgānītāji palikt sveikā!
Brigita
