Arī es savulaik kopā ar klasi devos uz Profesionālās karjeras izvēles centru. Jāatzīst, ka toreiz biju visai skeptiski noskaņota, jo nevarēju iedomāties, ka man kāds cits varētu pateikt, ko darīt.
Arī es savulaik kopā ar klasi devos uz Profesionālās karjeras izvēles centru. Jāatzīst, ka toreiz biju visai skeptiski noskaņota, jo nevarēju iedomāties, ka man kāds cits varētu pateikt, ko darīt. Biju viena no tām, kurām vidusskolas laikā vēl nebija priekšstata par savu nākotni, mani viss interesēja vienādi. Lai gan zināju skaidri – nekad nevarētu strādāt viena un ilgstoši pētīt kaut kādas lietas. Man vajadzīga sabiedrība.
Atceros, ka centrā mūs visus ieveda vienā telpā, kur bija jāaizpilda testa anketa. Tas parādīja virzienus, kādos katrs no mums varētu strādāt. Man apstiprinājās jau iepriekš zināmais un atkrita visi darbi, kas saistīti ar tehniskām lietām. Izrādījās, ka no manis iznāktu laba sociālā, kultūras vai arī masu saziņas līdzekļu darbiniece. Tests bija kā apstiprinājums manām domām.
Uzskatu, ka centra palīdzība vairāk vajadzīga cilvēkiem, kas jau konkrēti zina, ko grib, vai arī tiem, kuriem ir vairāki iespējamie varianti. Viņiem tas varētu palīdzēt labāk sevi izprast, un varbūt kāds variants atkristu automātiski.
Vēl es ieteiktu palīdzību meklēt laikus, nevis pēc vidusskolas beigu eksāmeniem. Ir taču tik patīkami, ja tu zini, kādu augstskolu izvēlēties, par ko nākotnē vēlies kļūt un kādus sapņus īstenot. Pēdējā brīdī sagrābstītais var tikai radīt jaunas kļūdas.
Ārija, 22 gadi
