Joprojām šķiet, ka sliežu salaidumos sauc: «Nekad, nekad, tev atgriezties nebūs ļauts». Nekad. Kopš tā brīža aizritējuši 55 gadi – cilvēka mūžs.
Joprojām šķiet, ka sliežu salaidumos sauc: «Nekad, nekad, tev atgriezties nebūs ļauts». Nekad. Kopš tā brīža aizritējuši 55 gadi – cilvēka mūžs.
Toreiz aiz zilpelēkajiem mežiem vēl ritēja kaujas. Latvju zēni centās apturēt lielinieku virzīšanos uz priekšu. Kurzemē nerimst kaujas, bet no Jelgavas jau 1945. gada 5. februārī bijušajā Izstādes laukumā piebrauca sastāvs ar restotiem lopu vagoniem. Tajos bija sadzīti latvieši, kas noticēja iebrucējiem, ka nekādu represiju nebūs un Baigais gads neatkārtosies. Visus, kas piedalījās Latvijas brīvvalsts veidošanā un aizsardzībā, izrāva no mājām un aizveda turp. Nakts laikā, lai apkārtējie iedzīvotāji neredzētu.
Izstādes laukums jau vācu laikā tika pārvērsts par gūstekņu nometni. Tagad aiz tām pašām dzeloņdrātīm smaka citi nevainīgie, kuru vaina bija tā, ka viņi auga un dzīvoja brīvā valstī, noticēja meliem un nedevās projām no Kurzemes cietokšņa, kuru centās noturēt Latvijas patriotiskie dēli – kaut arī tērpti svešās formās.
Izstādes laukumā bija sadzīti ne tikai jelgavnieki, bet arī apkārtnē dzīvojošie, kas tika pakļauti nevis izmeklēšanai, bet spīdzināšanai un mērdēšanai badā. Viņiem tika atņemts viss, pat apavi – ja ne ar labu, tad ar varu.
Kāpēc tā notika? Šajā pašā gadā Jaltā Rietumu sabiedrotie Baltijas valstis pārdeva, atraisot rokas sarkanajam nezvēram. Jau
5. februārī piebrauca ešelons – speciāli sarūpēti lopu vagoni. Okupācijas vara brīvas valsts pilsoņus pārvērta par lopiem, sadzenot aizrestotos lopu vagonos, aizvedot uz Ziemeļu apgabaliem, padarot par vergiem bez jebkādām tiesībām, liekot parakstīties, ka viņi tur nometināti uz mūžīgiem laikiem.
Katrā vagonā tika sadzīti ap 40 cilvēku. Durvis ciet, un «brauciens» varēja sākties. Vīriešus jau pirms tam nošķīra no ģimenēm. Pēc pāris dienām padeva nākamo ešelonu, tad vēl un vēl. Februārī vien izveda vairāk par trim tūkstošiem cilvēku.
Ceļš bija drausmīgs. Pa vagonu sienu spraugām vilka vējš, jo tālāk, jo aukstāks kļuva. Ziemeļos vēl valdīja dziļa ziema ar stindzinošiem saliem. Metāla daļas no izelpotā gaisa apsarmoja, bez dzeramā ūdens atstātie cilvēki laizīja šo pelēcīgi sarkano sarmu, lai kaut kā remdētu slāpes. Daudzi pa ceļam nomira. Tos kā malkas pagales izsvieda no vagoniem. Daudzi bija slimi, bet ceļa galā viņus visus izsvieda atklātā laukā, salā, vējā un sniegā.
Nākamajā dienā parādījās vergu iznomātāji, kas izraudzījās spēcīgākās ģimenes. Nabadzīgā mantība tika sasviesta ragavās, kuras vilka vērši, bet cilvēkiem bija jāiet kājām, bieži vien pat vairāk nekā pussimts kilometru, bez salam piemērotiem apaviem un drēbēm, vējā un putenī… Un tikai tad, kad kāds pavisam zaudēja spēkus, viņam atļāva iesēsties ragavās. Kad beidzot bija sasniegta apmešanās vieta, cilvēki nespēkā krita no kājām, bet nākamajā rītā jau vajadzēja iet darbos. Telpa, kurā izvārgušos sadzina, vairāk līdzinājās puspagrabam ar caurumiem sienās. Krāsns dūmoja, to nebija ar ko kurināt.
Bija jāstrādā par niecīgu graudu sauju. Nelīdzēja ne apsaldējumi, ne slimība. Izvārdzinātie, slimie, badā nomērdētie sapņoja par gabalu rudzu maizes, kas tur būtu lielākais gardums. Kaut ko «nozagt» bija bīstami. Par laukā salasītu vārpu sauju varēja notiesāt, un NKVD jokus nepazina. Tiem, kas strādāja, piešķīra nelielu pārtikas devu, bet kas ne, par tiem vajadzēja rūpēties ģimenes locekļiem. Mātes atrāva sev pēdējo kumosus, to atdodot izsalkušajiem bērniem.
Beidzot tomēr pienāca brīdis, kad izsūtītie varēja atgriezties dzimtenē. Aizbraucēji atstāja aiz sevis pārāk daudz tuvinieku kapu kopiņu, bet vēl vairāk – nelaimes biedru, kas neizturēja. Jā, tie nebija ešeloni izdzīvošanai. Tie bija nāves ešeloni, lai atbrīvotu telpu jaunpienācējiem Baltijas republikās, lai padarītu tajās palikušos pakļāvīgus svešas varas gribai.
Vai tas tika panākts? Izvešanas 1949. gadā, neskaitāmi aresti… Bet kāds karogu mežs uzplauka Daugavas krastmalā deviņdesmitajos gados! Pēc vairāk nekā piecdesmit gadu okupācijas!
Tiem, kuriem izdevās izrauties no nāves ķetnām, mājās atgriežoties, savu māju vairs nebija. Tajās saimniekoja citi. Bet Dzimtenē, kaut pagrabā, bija desmitiem reižu labāk nekā katorgā. Daudzi vergi atgriezās, tur iemācījušies zagt, lamāties, dzert. Drausmīgs bija šis laikmets, un, nedod Dievs, tam atkārtoties.
1989. gadā vietā, kur sākās šis moku ceļš, tika uzstādīts piemiņas akmens.
Ar katru gadu arvien mazāk paliek to, kas šeit sāka un izturēja savu Golgāta ceļu. Nu jau viņu ir tikai nepilns desmits. Izsūtīto piemiņas pasākumos pulcējas baismā ceļa līdzgājēji, asaru maizes grauzēji, bada cietēji. Viņus vieno liktenis.
Arī šogad 5. februārī, tur sanākuši, noliecām galvas un karogus, paklusējām, domās bijām kopā ar tiem, kuru vairs nav mūsu vidū. Iededzām svecītes, lai sildās bojā gājušo dvēseles.
