Modē arvien vairāk ir viss aktīvais – ikviens vēlas piedalīties, būt daļa no notiekošā. Klasiskajā teātrī tas iespējams tikai netieši, teātrsportā skatītājs ir neatņemama ainu sastāvdaļa. Varbūt tieši tāds būs nākotnes teātris.
Modē arvien vairāk ir viss aktīvais – ikviens vēlas piedalīties, būt daļa no notiekošā. Klasiskajā teātrī tas iespējams tikai netieši, teātrsportā skatītājs ir neatņemama
ainu sastāvdaļa. Varbūt tieši tāds būs nākotnes teātris.
Improvizācijas teātris ir sens kā pasaule – radies pirms rakstības izgudrošanas, jo jau ilgi pirms scenāriju rakstīšanas cilvēki mēdza stāstīt stāstus, tos attēlojot. Gadsimtu laikā bijis daudz dažādu improvizācijas stilu. Vistiešākais mūsdienās sastopamās sencis, iespējams, ir Commedia dell’ Arte, kas visā Eiropā bija populārs gandrīz 200 gadu, sākot ar 16. gadsimta vidu. Tēlotāju trupas ceļoja no pilsētas uz pilsētu, sniegdamas priekšnesumus laukumos vai uz pārvietojamām skatuvēm. Aktieri improvizēja visus savus dialogus noteikta scenārija ietvaros. Vēlāk improvizācijas teātri tikpat kā no jauna atklāja Kīts Džonstons un Viola Spolina.
Kīts Džonstons uzskatīja, ka teātris kļuvis pretenciozs, tieši tāpēc parastais cilvēks pat nedomā to apmeklēt. Viņš vēlējās rādīt to cilvēkiem, kas parasti iet uz sporta pasākumiem un boksa mačiem. Viena no iespējām to panākt bija apvienot teātra un sporta elementus. Komandu sporta veidu stils tika piemērots improvizācijas teātra kontekstam – komandas cīnās par punktiem, ko piešķir tiesneši. Skatītāji tiek aicināti uzgavilēt labām ainām un izsmiet tiesnešus.
Ne katrā pilsētā ir teātra kolektīvi, kas nodarbojas ar improvizācijas teātri. Jelgavā to uzsāka Studentu teātris, kādu laiku ar to nodarbojās arī Jelgavas Jaunā teātra studijā. Katru otro otrdienu teātrsporta mačiem līdzi just var klubā «Mobile».
Paši teātrsportā iesaistītie aktieri pieļauj iespēju, ka tas varētu būt nākotnes teātra modelis, kas tomēr pastāvētu paralēli jau esošajiem. Parasti neviens īsti nespēj iedomāties, kāds var būt sports savienojumā ar teātri, bet tie, kas izrādes apmeklējuši, atzīst, ka tajās var no sirds izsmieties par lietām, kas tajā brīdī šķiet aktuālas, nevis par kaut ko, ko kāds ir sarakstījis varbūt pirms daudziem gadiem. Savā ziņā teātrsportu var pielīdzināt jautro un asprātīgo konkursiem.
Agnese Āboltiņa, LU Fizikas un matemātikas katedras 1. kursa studente:
– Nākotnes teātris – amfiteātrim līdzīga telpa. Izrādi atklāj režisors. Mūzikai skanot, uz skatuves iznāk aktieri, kas tur paliek līdz izrādes beigām. Gaisā jūtams absolūti pozitīvs strāvojums, kas pārņem ikvienu skatītāju atsevišķi un visus kopā. Pozitīvais baudāms, pateicoties aktieru patiesumam, īstām jūtām, spontānai un negaidītai rīcībai, idejām. Arī tāpēc, ka viņi spēj skatītājos radīt patiesas atvērtības sajūtu.
No strukturālā viedokļa teātrim ir divas formas: 1) vairāku īso etīžu process, kas ir improvizācijas saspēle starp aktieri un skatītāju un viena notikuma atspoguļošana izrādē, 2) līdzība ar mūsdienu lugu uzvedumiem, tikai tie noteikti nav slavenu autoru darbi. Arī šī forma balstīta uz aktieru spēles savstarpējo akceptēšanu un bloķēšanu. Kāda visiem zināma situācija (katrā izrādē tikai viena) tiek apspēlēta vairākkārt, katru reizi iegūstot pavisam necerētu un neiedomājamu, tomēr iespējamu rezultātu. Tādējādi cilvēki nāk uz šīm izrādēm, lai noskatītos uz sevi no malas, lai saprastu – katrai bezizejai ir vairākas izejas, lai izvēlētos savas rīcības attīstību nākotnē.
Inese Krēmere, LLU Lauku inženieru fakultāte, 2. kurss:
– Nākotnes teātrī netiks iestudētas vecās labās klasiskās izrādes, tomēr, manuprāt, tas nebūs arī improvizācijas teātris, drīzāk daudz abstraktāks, nesaprotamāks – varbūt kustību teātris. Tajā noteikti būs maz teksta, bet daudz kustību, ar kuru palīdzību būs jārada vajadzīgais iespaids.
Ieskats teātrsporta etiķetē
Tēlotājiem
Pārmērīga pieņemšana – pilnībā pieņemt jebkuru priekšlikumu, ko devis otrs, lai cik tas būtu savāds vai atšķirīgs no tā, ko jūs plānojāt darīt tālāk.
Riskēšana – kaut ko pateikt vai izdarīt, ne mazākā mērā nenojaušot, kā tas ietekmēs sižetu. Jāizmēģina izdevības.
Aiziešana – reizēm vislabākais, ko varat darīt ainas labā, ir doties prom no skatuves, kad pēc jūsu tēla vairs nav vajadzības.
Bloķēšana – kāda piedāvājuma ignorēšana vai atteikšanās no tā attiecībā uz sižetu vai jūsu tēlu, ko izdarījis cits tēlotājs.
Virzīšana (šoferēšana) – mēģināt piespiest sižetu virzīties tā, kā esat iedomājušies, pat ja tas nozīmētu bloķēšanu vai neļaušanu citiem iebilst jums ne vārdiņa.
Ākstīšanās – ja jūs esat īpaši ķēmīgs, «asprātīgs» vai kaitinošs uz ainas kvalitātes rēķina.
Skatītājiem
Entuziasms – tas, ka jūs dodat tēlotājiem daudz labas garīgās enerģijas, ir tik ļoti svarīgi enerģijas kvalitātei, ko viņi dod jums atpakaļ.
Runāšanās – tēlotājiem patīk dzīvīga publika, kas labprāt sniedz ieteikumus vakara gaitā, bet, lūdzu, nedariet tā, kamēr jums to lūgs!
Ākstīšanās – arī jūs varat būt āksts; pārmēru radoši ieteikumi, iespējams iz,sauks ātrus smieklus zālē, bet tie var arī novest pie sliktas ainas.
«Māksla ir drošākais līdzeklis, kā izbēgt no pasaules; tā ir drošākais līdzeklis, kā ar to savienoties…»
J.V.Gēte
