Tā jau laikam ir: ja mucai spunde sprūk vaļā, tad ar joni un skaļumu.
Tā jau laikam ir: ja mucai spunde sprūk vaļā, tad ar joni un skaļumu. Divi skandāli satricinājuši Latviju – pārspīlēti dārgā mazgāšanās un sviedrēšanās iestādījuma ierīkošana valdības namā un Jāņa Ādamsona «lieliskā» pilotāža, kas vairāk gan atgādināja elegantu un grūti atkārtojamu murgu savārstījumu.
Apskatot pirmo, jāteic, ka tas savu aktualitāti zaudēja tūlīt pēc «sociķu» taures (J.Ādamsona) izbazūnēšanās, un simboliski to varētu apveltīt ar nosaukumu «viss pa vecam». Nekas jau nav mainījies: valsts amatpersonas kā turpināja, tā turpina deldēt valsts maciņu, kuru paši nodēvējuši par galīgi tukšu. Loģiski, kā nu tas nebūs tukšs, ka mums ir visādi eihmaņi, andersoni un vēl daudzas citas personas ar plašu dvēseli, kuras, iespējams, ir spējušas apslēpt savas nelikumības vai, pareizāk, paveiktās netaisnības. Šeit nu patiešām primārais nebūtu atrast vainīgos, jo vienmēr uzradīsies kāds, uz kura kamiešiem novelt atbildību jeb īstā vaininieka bezatbildību. Nopietnāk šķiet tas, ka «de facto» 70 000 latu ir aizlaisti vējā. Pareizi ir teikt, ka 70 000 latu tika ziedoti amatpersonu higiēnas labā, lai, tā teikt, augsti vīri un sievas, kā arī ne tik augstie viņu apsargātāji varētu nomazgāt no sevis visu netīro… Saprotams, neviens jau negrib blamēties, tālab uzceļ kārtīgu saunu un tvaika kabīni, lai varētu vannoties un šķīstīties uz nebēdu. Trūkst tikai kāda indiāņu šamaņa, kas apriebtu visu ļauno.
Nesen visi gudri pļāpāja par to, ka lielākā daļa Latvijas ģimeņu atrodas uz nabadzības sliekšņa… Cik gan komiska izskatās dažu taisnošanās, piemēram, G. Krasts neesot redzējis, kā celtnieki, īsti darbarūķi būdami, to visu dabūjuši gatavu, sak, tikai sidraba cirvīši samtaini šķindēja.
Savukārt pedofilijas problēmā ir izspēlēts tās galvenais trumpis– amatpersonas. Šis skandāls ir ne tikai trakums, bet jābūt arī gana trakam, lai varētu pilnīgi bez pierādījumiem apvainot augstākās valsts amatpersonas krimināli sodāmā un, kas ir pats galvenais, morāli pazemojošā rīcībā. Ko lai saka, nu ir tie čekisti mums tādi trakuļi padevušies, ka allaž kaļ dažnedažādus plānus, kā destabilizēt situāciju valstī! Līdz ar J.Ādamsona aktivitātēm ir aizskarts cilvēku un valsts gods. Valsts tikusi diskreditēta starptautiskajā arēnā, un galvenais, ka šo diskreditāciju ir veicis it kā pašu cilvēks.
Kā zināms, cilvēka rīcība ir adekvāta kairinātājam, kas var būt gan viņā iekšā, gan ārpusē. Ja J.ādamsona rīcību determinēja iekšēji nosacījumi, piemēram, ilgā laika periodā sevī uzsūktais naids pret Šķēli un vēl citiem, kas tramdījuši čekistus, tad atmaksa patiesi ir pārāk nežēlīga un sāk jau robežoties ar pataloģiju.
Taču, ja mutīgais «sociķis» darbojās kāda spiediena no ārpuses ietekmē, tad var izdarīt attiecīgus secinājumus par Latvijas politiku vispār: ja viens «mudaks» (kā J.Ādamsonu nodēvēja Saeimas deputāts Kārlis Leiškalns) var kādam pārdoties par šādu cenu, lai tikai šis «kāds» paliktu apmierināts, ka atriebies saviem konkurentiem… Tomēr pamatotas ir bažas par to, ka šis spiediens plūst no Latvijas Ziemeļrietumiem. Tā būtu arī izskaidrojams, kālab tieši «Latvijas ceļā» un Tautas partijā esot pedofili, bet «tēvzemiešos» ne, jo pēdējie ir Ventspils instruments, kas valdības atkāpšanās gadījumā varētu veidot valdību ar proventspilnieciskajiem «sociķiem» un paveikt privatizāciju «gods godam».
Jebkurā gadījumā vājo aizstāvis un pāridarītāju soģis J.Ādamsons savu uzvaras gājienu ir slikti plānojis, tālab viņa paša labākie ieroči var drīz pavērsties pret viņu.
Mārtiņš Kaprāns, LLU Humanitārā institūta students
