Eiropas Komisijas prezidenta vizīte un Krievijas drošības garantijas Latvijai nāca vienlaicīgi, un valsts vadītājiem bija jābūt gataviem runāt un atbildēt.
Eiropas Komisijas (EK) prezidenta vizīte un Krievijas drošības garantijas Latvijai nāca vienlaicīgi, un valsts vadītājiem bija jābūt gataviem runāt un atbildēt. Pēc Ž. Santēra un G. Krasta runām komentētāji atkal apspriež mūsu valsts reālos trūkumus.
Gluži pareizi, apelējot pie vēlmes pievienoties NATO un iestāties Eiropas Savienībā (ES), mūsu Ārlietu ministrija un Valsts prezidents noraidīja Krievijas drošības garantijas, jo, kaut arī Krievijas karogs ir mainījies un demokrātija kļuvusi reālāka, Kremli joprojām rotā zvaigzne un Krievzeme joprojām ir milzīgs lācis ar neslēptu vēlmi atkal augt.
Projekts «Partnerattiecības mieram» ir NATO kompromiss, par kuru daudzi Rietumu politiķi mēdz pasmaidīt. Šajā projektā darbojas arī Krievija. Viens no aspektiem, kas liecina par labu mūsu ārpolitiķu lēmumam noraidīt Krievijas garantijas, ir sūrā vēstures pieredze. Ar līdzīgām garantijām Krievija vērsās pie Latvijas K. Ulmaņa valdīšanas laikā, kam sekoja 1940. gads. Ir skaidrs, ka Latviju uzņems Eiropas Savienībā (ja, protams, tauta to vēlēsies referendumā par iestāju ES). NATO, kam rūp ārpolitika ar Krieviju un tik tiešām labas partnerattiecības mieram, var arī vilcināties ar Latvijas pieņemšanu savā pulkā. Taču vai tādēļ pēc noraidījuma Kremlim mēs paliksim bez jebkādām drošības garantijām? Diezin vai, jo zināma garantija būs Eirosavienība. Turklāt jau tagad EK projektu aktualitāte ir nostiprināt ES ne tikai ekonomiskas, politiskas, juridiskas un finansiālas savienības veidā, bet arī attīstīt to kā militāru savienību. Ne velti ES vadības aprindās netieši runā par draudzīgu konkurenci un vienlaikus līdzās pastāvēšanu ar NATO (kurā dažas ES valstis turklāt ir dalībnieces).
Tomēr, atsakoties no Krievijas garantijām, Baltijas valstis varēja būt vienotākas. Latviju un Lietuvu satrauca EK paziņojumi par Igaunijas pārākumu. Šī bija izdevība demonstrēt vienotību. Noraidīt Krievijas drošības garantijas, kas adresētas atsevišķi, Baltijas valstu vadītāji varēja vienlaikus, tā demonstrējot vienotību, taču tas ir procesuāls jautājums, nevis lietas būtība.
EK paziņojums par to, ka ar Igauniju sarunas par uzņemšanu varētu sākties agrāk, nudien nebija pelnījis tik milzīgu uzmanību un satraukumu Latvijā. Atsevišķu EK pārstāvju viedoklis pirms konkrēta lēmuma neatspoguļo visas Komisijas kopējo viedokli. Turklāt šis konstatējums nav nejaušība. Ja palūkojas šā gada vasarā EK pieņemtajā ES attīstības plānā «Programma 2000» («Agenda 2000»), EK ir jau senas attiecības ar Poliju un Ungāriju (par ko liecina arī «Phare»), par ekonomiski spēcīgākajām valstīm EK uzskata Čehiju un Slovēniju, bet attiecībā uz Slovakiju un Igauniju teikts, ka tās ir veikušas ekonomisku augšupeju, taču joprojām darbojas ar būtiskiem trūkumiem. Pēc «Programmas 2000» vērtējuma atbilstībā ES likumu, normu un standartu kopumam, sauktam «Acquis Communautaire», pirmās kārtas stabilas kandidātes ir Ungārija, Polija un Čehija, un šai rindā nebūt nav Igaunijas. Taču nākamās kandidātes ir Slovakija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Slovēnija. Tā ka nemaz tik krasi neesam nošķirti no Igaunijas, un patiesībā viss atkarīgs no pašiem. Baltijas vienotība patlaban nebūt nav apdraudēta, ja vien par to neparūpēsies pašu šo valstu vadītāji.
