Redakcija ir saņēmusi jelgavnieces, divu kolliju saimnieces vēstuli.
Redakcija ir saņēmusi jelgavnieces, divu kolliju saimnieces vēstuli, kurā viņa raksta: «Katrs savu suni pazīst un zina, cik liela ir viņa agresivitāte. Manā uztverē obligātā uzpurņa lietošana nebūtu vajadzīga. Tas būtu jāliek, pārvadājot suni sabiedriskajos transportlīdzekļos, jo tur gluži nejauši kāds sunim var uzkāpt virsū. Būtu pēdējais laiks palūgt domi izskaidrot, kādēļ jāmaksā šīs gada nodevas un kādēļ tās ir jāmaksā arī personīgo māju īpašniekiem. Varbūt par šo naudu tiks iekārtots pamesto dzīvnieku pansionāts, ja reiz netiek ierīkoti pastaigu laukumi.» Viņa pirms pāris dienām saņēmusi rēķinu par 30 latu soda naudu, jo neesot ievērojusi suņu un kaķu turēšanas noteikumus.
Komunālā dienesta galvenais speciālists Rihards Bulderbergs «Ziņām» teica, ka par uzpurņa neuzlikšanu sunim un pastaigu bez pavadas suņa saimniekam tiek uzlikts sods Ls 5 apmērā (to atļauts darīt policijas darbiniekiem, pilsētas domes deputātiem, vides veselības centram, veterinārajai pārvaldei). Ja saimnieks uzreiz nevar samaksāt, viņam tiek sastādīts administratīvais protokols. Tajā saimnieks savu vainu apliecina ar parakstu, un dokuments tiek nosūtīts domes administrācijas komisijai. Pēc tam pārkāpējs tiek uzaicināts uz administratīvās komisijas sēdi, kurā tiek pieņemts lēmums par soda uzlikšanu pārkāpējam no 20 līdz 50 latiem. Notikuma vietā līdztekus administratīvā protokola sastādīšanai suņa īpašnieku var sodīt līdz Ls 20, pretim obligāti jāizsniedz noteikta parauga kvīts. Tas nav komunālās saimniecības vai domes izdomājums, bet gan Ministru kabineta lēmums, uz ko balstās visā Latvijā. Domei ir tiesības šo lēmumu papildināt. Noteikumi prasa, ka ap kaklu sunim jābūt siksniņai ar žetonu, kurā ir reģistrācijas numurs, un pavadai. Dekoratīvajiem sunīšiem, kam skausta augstums nepārsniedz 30 cm, uzpurnis var nebūt. Ja cilvēks iegādājies suni, kas vecāks par trim mēnešiem, viņam par tā turēšanu pilsētā jāmaksā trīs lati. Šī nauda tiek ieskaitīta finansu nodaļā speciālā suņu fondā. Līdz šā gada 1. septembrim reģistrēts 2400 suņu, kam izsniegti žetoni, kopumā ievākts 1100 latu. Tas nozīmē, ka visi suņu īpašnieki šogad par žetonu nav samaksājuši. Šī nauda tiek taupīta, lai tuvākajā laikā Mātera ielā 17a varētu uzbūvēt suņu pastaigas laukumu ar žogu, kurā dzīvnieki varēs izskrieties bez uzpurņa un pavadas. Personīgo māju īpašniekiem par suņa turēšanu pilsētā ir jāmaksā 50 santīmu par žetonu.
Līdz 1. oktobrim pilsētā ir noķerti 122 klaiņojoši suņi, 344 klaiņojoši kaķi un viena lapsa. Dzīvnieciņi piecas dienas tiek turēti izolatorā. Ja saimnieki neatrodas, tie tiek iemidzināti. Ir prasība, ka mājas kaķim ap kaklu jābūt lentītei, lai dzīvnieku ķērāji nesajauktu ar klaiņojošu dzīvnieku.
Municipālās policijas priekšnieks Fēlikss Jasens uzskata, ka noteikumiem ir pozitīvā un negatīvā puse: «Šajā gadījumā noteikumos pret dzīvniekiem ir vērsts tikai negatīvisms. Savulaik, pieņemot šos noteikumus, kā deputāts biju pret daudziem tajos izvirzītajiem punktiem. Tagad iznāk, ka par suņiem ir lielāki sodi nekā cilvēkiem, lai gan vajadzētu būt otrādi. Vainīgs nav suns, bet cilvēks, kas audzina vai neaudzina to. Pēc noteikumiem iznāk, ka dažiem pūdeļiem, kuriem skausta augstums ir 60 un vairāk centimetru, ir jāliek uzpurnis, bet slavenais bulterjers, kam skausta augstums nesasniedz noteikumos minētos 30 cm, var brīvi staigāt bez uzpurņa. Pajautājiet sev, vai tumšā vakarā pilsētas nomalē, dodoties ārpus mājas, drošības labad līdzi ņemot suni, savam četrkājim liksiet uzpurni? Kad vajadzēs aizstāvēt, suns neko nevarēs izdarīt.» Tiesa, tāpat kā neiejātam zirgam sedlus neuzliksi, tā arī desmit gadu vecam sunim «neiestāstīsi», ka noteikumi prasa likt uzpurni. Tas, kam ir savs suns, to saprot.
Administratīvās komisijas loceklis Aivars Šucs saka: «Protams, sodi ir vajadzīgi, bet saprātīgi. Sodīt vajag tos, kas ignorē un ņirgājas, kad aizrāda. Ir pārkāpumi, par kuriem vajadzīgs lielāks sods, bet citur pilnīgi pietiek ar brīdinājumu un mazu soda mēru. Ko mēs varam prasīt no tantuka, kas pārtiek no pensijas un padusē «iežmiedz» suņuku, savu vienīgo draugu un līdzdzīvotāju šai pasaulē?» saka A. Šucs. Administratīvajā komisijā darbojas septiņi cilvēki, tikai divi no viņiem ir domes deputāti. Varbūt te meklējams iemesls iedzīvotāju un amatpersonu neapmierinātībai ar pieņemtajiem noteikumiem.
Municipālajā policijā ir divi cilvēki, kas apguvuši prasmi darboties ar speciālo suņu iemidzināšanas bisi. Viens no viņiem ir Vilnis Bulduris: «Man pašam šī procedūra nepatīk. Katrs normāls cilvēks, paskatījies uz suni, pateiks, vai viņš ir klaidonis, vai nav. Diemžēl arī daudziem saimnieku suņiem šīs siksniņas ap kaklu nav, bet viņi visi tiek uzskatīti par klaiņojošiem. Es nevaru uz tādu labi koptu, barotu suni šaut tikai tādēļ, ka viņam ap kaklu nav siksniņas. Divreiz esmu šāvis uz tādiem, un – abas reizes garām. Sakiet vēl, ka Dieva nav.»
Bet tomēr – tik daudz ir sakostu cilvēku, bērnu. Jautāju šiem kungiem, kur varētu būt risinājums. Atbildīgiem ir jābūt suņu saimniekiem, jo klaidoņi dzīvnieki nebruks virsū un nekodīs, ja neviens viņus nebaidīs. Starp suņu saimniekiem un apkārtējiem ir jābūt sapratnei, ētikai. Bērniem skolā un ģimenē ir jāmāca mīlēt dzīvniekus, nekaitināt tos, būt uzmanīgiem un iejūtīgiem pret katru dzīvu radību.
Joprojām pilsētā nav radusies uzņēmīga un dzīvniekus sargājoša organizācija, kas varētu ierīkot un uzturēt dzīvnieku pansionātu.
